Krājumā ietvertā dzeja tapusi 1996 - 2003 gados. Ilustrācijas -2017. gadā. Lasījuma stāstu veido sievietes un divu vīriešu sarakste. Kāpēc publikācija tieši šajā laikā, kad pakausi svilina tuvā kara elpa, bet sejā dveš pašmāju politiskais un saimnieciskais apjukums?
Mana atbilde ir - agrāk nebija iespējams. Varbūt jāmeklē atbildi nepiepildītajos sapņos, iedomās, alkās? Šie dzinuļi ir doti, lai tuvinātu cilvēku mīlestības laimei un radošumam, bet visbiežāk aizved uz tukšuma bezdibeni.
Videogrāmatu sadalīju posmos - 1. daļa "Veltījums" un "Sapņi", 2. daļa "Iedomas", 3. daļa "Alkas", 4. daļa "Teksti".
Attiecības ierasti sākas ar sapņiem, izsapņotu mīļoto un izsapņotu laimi.
Otrā daļa "Iedomas" ir kā ūdens spogulis, kuru satraucis vējš. Tā atstaro emociju ņirbu.
Trešā daļa "Alkas" ir apslēptais. "Alku varoņi" grib dzīvot kā "varoņi"- brīvi, droši, spilgti un neierobežoti. Varam vērot, vai tas tiešam aizved uz brīvību un radošumu vai zināšanām.
Ceturtājā daļā iekļāvu performanci "Bajāns un Roze", dzejoļu tekstus un pēcvārdu.
Performancē "Bajāns un Roze" piedālās talantīgais lietuviešu mākslinieks un mūziķis Eugenius Raugas. Performance tapa Starptautiskā ilustratoru plenēra laikā Zasā, kurā zīmējām ilustrācijas Raiņa bērniem veltītās dzejas grāmatai "Satikšanās sabiedrībā". Performance radās pēc darba un bija brīva improvizācija, bez mēģinājuma un kopēja rīcības plāna.
Tekstu sadaļā iespējams dzejoļus lasīt no lēni pāršķirtām videolappusēm.
Pēcvārdā atbildēju uz jautājumiem, kuri radās lasījuma gaitā:
1.Kā tapa dzejoļi?
2. Kā tapa lasījums?
3. Kas ir lasījuma varoņi?
4. Kāds ir lasījuma vēstījums?
5. Kāpēc nosaukums ir "Mēness Lāsēs"?
Dažas atbildes mani pārsteidza tā, ka bija jāatzīst - mākslinieks un dzejnieks savā mākslā un dzejā "redz" tālāk kā realitātē, uzraksta vai attēlo vairāk kā tobrīd zina.
Pašās beigās paslēpusies maza animācijas "odziņa".
Lasījumu papildina video no mana arhīva, hanga spēle un resursi no www.pexels.com un YouTube.com
Darbu beidzot jāsaka, ka veikšana kopumā ir ņēmusi daudz vairāk laika un pūļu kā bija domāts. Lai kā gribētu, visu viens pats tomēr nevar iespēt, un bieži bija jādomā par Raiņa viedo un jautro dzejoli. :)
Viens pats trīs gadus aru, aru, aru, aru — Viens pats sev visu pataisīt varu, varu, varu, varu —
Viens tēsu, Viens plēsu, Viens ogles dzēsu — Viens kaļu, Viens maļu, Viens sālu gaļu —
Sākot ar izstādi "MEJA - Maska, deja, dzeja" mūsu kopdarbs meklē ceļu pie jums.
„Viena no manām radošajām izpausmēm ir masku darināšana. Pēdējo gadu laikā tapušas vairāk kā 30 maskas, tām piemeklēti un šūti arī tērpi. Katra no maskām ir piedalījusies karnevālā, masku gājienā vai performancē. Kolekcijā ir gan venēciešu, gan tradīciju maskas un pēdējā kaislība - mītiskās maskas.
Sadarbība ar lielisko foto mākslinieci Anitu Saku vienmēr izvēršas auglīga un aizraujoša. Uzrunāju Anitu kopdarbam, kad nolēmu masku un tērpu kolekcijai pievienot fotogrāfijas. Anita foto sesijai izvēlējās Venēcijas tipa maskas. Kopā ar Edgaru, kā modeļi,
uzņēmāmies masku un tērpu iedzīvināšanu. Neraugoties uz masku īpatnību slēpt sejas mīmiku, Anitas radītās fotogrāfijas ir dziļi aizkustinošas, kustībās dzīvīgas, dejas un pārdzīvojuma pilnas. Lai izceltu dažādās sievišķības manifestācijas, nolēmām papildināt katru no tām ar dzejas rindām. Tā tapa šī unikālā masku, dzejas, dejas, aktieriskas saspēles un fotomākslas sintēze. Manā sajūtā maskas ir pārtapšana, izlavīšanās no sava es un uzdrošināšanās ielūkoties apslēptajā. Maska vienlaikus sargā, apgrūtina un izmaina valkātāju. Valkājot maskas mēs visi esam iepazinuši katrs savu „ne es” un apjautuši „īsto es”, ieraudzījuši līdzīgas pārmaiņas līdzcilvēkos. Ne vienmēr tas ir bijis un ir patīkami,
un tomēr katram sabiedrībā eksistējošam fenomenam ir vairāki aspekti. Šoreiz piedāvājam masku kā cilvēka esamības alegorisku manifestāciju – pilnu emocijām, sajūtām, iedomām, ilūzijām, bet skaistu.
Fotogrāfe, foto kluba „Ogre” dalībniece, vairāku foto personālizstāžu autore, piedalījusies vārākās grupu fotoizstādēs. Vadījusi foto pulciņus Lielvārdē un Ogrē. Anitas fotogrāfijas iekļautas vairākos fotogrāfiju albūmos par Latviju.
„Fotoizstādi veidoju iedziļinoties mākslinieces Sandras Sabīnes Jaundalderes radīto tēlu pasaulē, kas raksturo dažādas sievietes iekšējo kaislību, sajūtu un pārdzīvojumu manifestācijas. Masku raksturus tiecos atklāt, izmantojot rotaļās ar garo un dubulto ekspozīciju – tādas fotogrāfiskās metodes, kurās nejaušība ir instruments, kas ļauj materiālam pašam atklāt tā iekšējo dabu un pārāk neuzspiest realitātes zīmogu. Pārdabiskums ir galvenā masku ideja, tādēļ to fotogrāfiskajā atveidojumā centos ietvert kādas smalkas un trauslas matērijas klātbūtni.
Pateicoties tam, ka pati māksliniece iejutās tēlos un kļuva par masku idejas atveidotāju, darbs ritēja viegli, plūstoši, ar savstarpēju sapratni.
Paldies pašai masku autorei par brīnišķīgo plastiku un modelim Edgaram, kas ļāva izstādē iekļaut arī vīriešu masku atveidus.