Pie publikācijas pievienotās fotogrāfijas autors - Rolands Kozulis.
Eseja "Šmotku diskrētais šarms".
"Mana bērnība gadījās XX gadsimta 60 - 70 gados, kad ikdienas leksikā modes un stila tēmu atspoguļoja slenga vārdi – „parpalas, panckas, lupatas” un no krievu valodas pielipušās „šmotkas ”. Augstākais stila lidojums bija modes nams „Rīgas Modes” un līdzīga nosaukuma žurnāls, bet Padomijā izslavētais vācu izdevums „Burda” uzpeldēja vien pēc gadiem piecpadsmit. Mātei bija tikko iegādāta šujmašīna, un viņai labpatika ar to padarboties. Biju viņas eksperimentu pacietīgs objekts un upuris neskaitāmām tērpu pielaikošanām, nejaušiem saspraužu dūrieniem un pārmetumiem, ka neprotu novērtēt lielisko iespēju kārtējo reizi pastāvēt uz taburetes kā manekenam, un valkāt unikālos viņas šūtos tērpus, kuros visbiežāk jutos neveikli un, kā par spīti, ātri no tiem izaugu. Nebija īsti, ko nožēlot, jo māmiņas šūšanas prasmes bija padomju bērnu modes žurnālu piegrieztņu līmenī, bet par izejvielu pamatā noderēja jau novalkāti apģērbi. Taču tas neturpinājās ilgi. Piedzima mana māsa, un mātes prioritātes krasi novirzījās. Nu manā apģērbu plauktā līdzās skolas formai, uz nolīkušiem plastmasas pleciņiem krājās mātes draudzeņu atdotās drēbes. Svētku reizei tika taupīta mirušās vecvecomītes samta kleita, bet obligātā skolas forma bija gandrīz vienīgais tērps, kurš bija iegādāts tieši man. Šis periods vainagojās ar 8. klases izlaidumu, kurā tika cieši piekodināts, ka zēniem - uzvalks , bet meitenēm – balta blūze un melni svārki, kas izrādījās visai sarežģīti. Uz atestāta izsniegšanu ierados no Ritmas tantes aizlienētā baltā, bet kā smēķētāja zobi nodzeltējušā, mākslīgā zīda blūzē un skapī atrastos, nez kam piederējušos, melnos, biezos svārkos. Tolaik biju sīka, kaulaina un tieva kā slieka, ar sprogainai parūkai līdzīgu matu jūkli uz galvas, kuru ne vienmēr jaudāju pienācīgi izķemmēt. Viss jau it kā būtu labi, ja vien Ritmas tantei nebūtu ekstra lielas krūtis, un svārku iepriekšējā īpašnieces viduklis nebūtu divu sprīžu tiesas platāks. Kļūmīgo situāciju risināju, svārkus pāris vietās dāsni iešujot, un blūzi aizbāžot aiz tiem. To, ka zem svārkiem veidojās vairākas kunkuļainas auduma kārtas, bet krūšu vietā kūkumojās auduma pārpalikumi , gan īsti neizdevās novērst. Tērpa nepilnības centos kompensēt ar pseidoprievītes gabala palīdzību, savācot matus pirts slotas cienīgā zirgastē. Nevarētu jau arī pārmest, ka neesmu ne reizes vesta pie friziera. Esmu. Reizi dzīvē. Māte gāja un es – maza varde tiku paņemta līdzi. Atceros lielu spoguli, kura atspīdumā knosījās pulciņš pusfrizētu dāmu, kuru frizūras balstījās uz ilgviļņiem, ruļļiem, matu lakas mākoņiem un uzkasīšanu. Friziera krēslā tupot, atviegloti uzklausīju frizieres tekstu, – ka te nu gan frizierim nav ko darīt. Pie tā arī palikām. Ar matiem tieku galā pati un dzīvē neko lielu no tiem negaidu. Lai tikai ir.
Koši sataisījusies, laimīgi dabūju visai
pieticīgu atestātu un puķu pušķi no Teikas tantes. Viņa nebija ne aizlienētās
blūzes, ne svārku īpašniece, toties
dzīvoja turpat pie skolas, un bija deleģēta izpildīt svinīgo puķu pasniegšanas
ceremoniju. Skolas pieaicinātais
fotogrāfs atbildīgi iemūžināja atestātu saņemšanas mirkli. Vēlāk varēja
bildēties ar klasi un sveicējiem, tomēr Teikas tante no bildēšanās noziedēja. Ar
šodienas prātu raugoties, pieļauju, ka Teikas tantei bija kauns bildēties man
līdzās. Pāris vēsturiski precīzajās izlaiduma
fotogrāfijās tā draņķīgā šmotku padarīšana ir skaidri redzama. Izlaiduma
ballē dejot ar mani gribēja tikai klases mazākais zēns un arī tikai tad, kad uz
viņu ciešāk paskatījos.
Devīto klasi pavadīju mācoties krievu/latviešu
skolā, kuru, man nezināmu iemeslu dēļ, dēvēja par lietuviešu vidusskolu. Iespējams,
direktores Lietuviskās izcelsmes dēļ. Vidusskolā forma vairs nebija ne
obligāta, ne aktuāla. Vilku mugurā, kas gadījās pa rokai, un ne ar ko
neizcēlos. No modes un stila viedokļa raizes sagādāja vienīgi mati, kuri dabiski
bija latviešu auditorijai nedabiski sprogaini, medus krāsā, ar rudu mirdzumu un
sniedzās mazliet pāri pleciem, bet man bija apnicis nēsāt tos nožēlojamās ļipās.
Rezultātā cietu no sievišķīgas skaudības un nevēlamas zēnu uzmanības, kura
kļuva nepanesama, kad reiz, neprāta
brīdī nolēmu pastilot ar matu krāsu. Tolaik sieviešu arsenālā bija 5 krāsu
varianti – henna, kura deva rudu krāsu,
basma – kura krāsoja melnu. Abas sajaucot varēja iegūt brūnu. Krāsas bija
dabiskas, augu izcelsmes, mazos papīra maisiņos un ,liekas, maksāja tikai 15
kapeikas. Vēl bija ekstrēmie varianti – lillā, rakstāmspalvu tinte ar kuru
vecākas dāmas mēdza iezilināt savu sirmumu, un ūdeņraža pārskābes šķīdums, kuru
medicīniski lietoja pušumiem, bet kosmētiski – matu balināšanai, pie reizes
padarot tos sausus, iedzeltenus un salmiem līdzīgus. Varēja redzēt, ka
pārsvaram klases meiteņu modē ir balināšana, bet es, neapzinoties iespējamās sekas, izvēlējos
hennu.
Hennas pulveri aplēja ar gandrīz vārošu ūdeni,
tad mazliet atdzisušu un nelāgi smirdošu triepa matos. Pēc vajadzēja
padzīvoties ar lakatiņu galvā - jo ilgāk turēsi, jo vairāk būs nokrāsojies. Kur
mati bija gaišāki, piemēram uz deniņiem, tonis sanāca spilgtāk ruds. Piedevām, neveikli
rīkojoties mazliet iekrāsojās arī āda. Tomēr tas nebija tik bīstami kā
iespējami zaļais tonis ar basmu, kuru tā arī neuzdrošinājos mēģināt. Krāsošanas
beigās hennas putra tika izskalota, atstājot matus mīkstus un dzīvīgus. Ar katru
mazgāšanas reizi tonis pamazām izskalojās līdz izgaisa. Klases meitenes tiecās manam jaunajam,
krāsotajam stila elementam pieskarties un kā nožēlojot brīnījās, ka „tie ir tik
mīksti”. Savukārt skolas direktore, neskatoties uz saviem iezilinātajiem matiem
un cienīgo apaļīgumu, pie katras izdevības nikni metās klāt, un iekampdamās manos
pusgarajos matos skaļi kliedza,
- Vai tā ir darba frizūra? Es tev prasu!
Savukārt 8. klasēs zēni un krievu puikas
rīkoja īstus fanu klubus, kas izpaudās gluži neciešamās izdarībās, izpildoties
gan starpbrīžos, gan bāžoties virsū mājupceļā. Neveiksmes gadījumā biju
trokšņaina tīņu bara ielenkta, un tie jēlības maurodami, kā klaunu svīta vilkās
līdz savam vadonim, kurš domājās mani iespaidīgi aplidojam. No šīs uzmanības
jutos pavisam nelāgi, bet miera labad to pacietu. Tomēr mana miera mīlestība
izbeidzās, kad kādā no šādām reizēm zeķturis izlēma būt nodevīgs. Jā, tiešām zeķturis,
jo zeķubikšu man vairs nebija. Šļauganās, kokvilnas zeķubikses, kuras tolaik
valkāja katrs mazbērns, stīdzējošām padsmitniecēm vairs nederēja, savukārt sieviešu zeķubikses bija ekskluzīvs un
nepieejams apģērbs. Tā nu biju tikusi pie gumijota zeķtura, vecām mātes zeķēm
un „bumbierenēm” jeb siltajām apakšbiksēm. Šo bikšu uzvilkšanas faktu mana mīļā
omīte mēdza stingri pārbaudīt, pirms katras iziešanas no mājas. Tas izpaudās, paraujot uz
augšu svārkus un stingri noprasot,
– Bumbierenes
uzvilki?
Neskatoties uz klimatisko nepieciešamību
„bumbierenes” skaitījās un aizvien skaitās stilistiski neglīts un kaunpilns
apģērba gabals, kura esamība tika stingri noliegta, un to atbalstot, mini modes
laikā daudzām sievietēm pat ziemā bija
ideja staigāt faktiski pusplikām pakaļām, ko no veselības viedokļa raugoties, var
tikai nožēlot. Savukārt „seksīgais” zeķturis aizvien tiek plivināts kā nez kāds
fetišs, lai gan tam jau būtu jābūt turpat kur korsetēm, krinolīniem, krimplēnam
un citām modes drazām aiz tā vien, ka zeķturim piemīt nodevīga kaite piepeši
atpogāties, un ja vien jūs tajā brīdī netēlojat seksa dievieti, bet atrodaties
cita rakstura situācijā, tas ir neciešami.
Zeķturis mani nodeva tajā pat 9. klasē, kurā iegāza
henna. Tas atpogājās cenšoties nokļūt mājās, kad mani - rudmataino, bet kluso „bestiju” atkal bija apstājis hormonu plosītu 8. klases
puiku bars. Jutu vienu no zeķēm atslābstam. Apstāties, lai to sapogātu
nevarēja. Nikni turpināju iet. Situāciju uz brīdi glāba bumbierenes, bet jo
ātrāk gāju, jo naskāk riebīgā zeķe slīdēja lejup. Sapratu, ka vienā brīdī tā
būs lejā, un bļaustīgie pavadītāji to ievēros. Nelabi metās iedomājoties kādus
jokus tie „raus vaļā”, redzot šo intīmo procesu. Nevēlējos nevienu aizvainot, bet brīdī, kad
zeķe noslīdēja, par laimi iekrītot zābakā, atsaucu atmiņā savu nelielo lamu
vārdu krājumu un pamatīgi sakliedzu, lai „stulbie tizleņi” vienreiz vācas prom
un liek mani mierā. Protams, ka mežoņu bars mutes pavēruši raudzījās ne vairs uz
manām kājām, bet mutē, kas arī bija
vajadzīgs. Izbļāvusi visas savas dusmas, kuru pamatā tomēr bija zeķturis,
atviegloti redzēju viņus izklīstam un metos prom. Nabadziņi nebija gaidījuši
tādu zibeni no tik zilacaini skaidrām debesīm, bet no rudmatēm varat sagaidīt
ne to vien. Saistībā ar šiem notikumiem atzinu sevi par rudmates tipam un
reakcijām īsti neatbilstošu, un ļāvu hennai izskaloties uz visiem laikiem. Stilā katrai niansei ir nozīme.
22.02.2024.
Mēnešraksta numurus iespējams iegādāties šeit: https://www.avizesnosaukums.id.lv/
*
II-mēnešraksts "Avīzes Nosaukums" ir avangarda literatūras, mākslas un lopkopības izdevums, kas regulāri iznāk kopš 2022. gada marta
II-mēnešraksta emblēma ir Preiļu konceptuālās dzejas skolas dalībnieka Eināra Pelša zīmēta govs.
Ar Avīzes Nosaukuma ideju trijpusēji nāca klajā Valters Dakša, Māra Ulme un Betija Zvejniece pēc Krievijas—Ukrainas kara eskalācijas 2022. gadā.
2022. gada 5. septembrī tika oficiāli nodibināta Avīzes Nosaukuma patstāvīgā redakcija.
Kopš 2023. gada tiek pasniegta Avīzes Nosaukuma gada balva "Āža Bafometa pateicības balva par ieguldījumu kultūrā, brīvprātīgā darba veicināšanā un nekaunīgos nosaukumos".
Līdz 2025. gada martam Avīzes Nosaukumu izdeva izdevniecībā Valters Dakša, bet pašlaik – biedrība "Niedrības Bosaukums". No 2026. gada Avīzes Nosaukums sāk iznākt reizi divos mēnešos, tādējādi vairs neesot mēnešraksts, bet II-mēnešraksts.
Katrs Avīzes Nosaukuma numurs ir tematisks, kā arī ar savu galveno redaktoru, arī numuru vizuālais dizains mēdz drastiski mainīties.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Av%C4%ABzes_Nosaukums
Eseja "Melnā virtuve" 2011.
Tā patiešām ir melna un ar gadiem top jo melnāka, piesūkusies ar mitrumu kā sūklis. Melnums, kurš sākotnēji slēpās tikai telpas stūros, nu sanācis teju līdz vidum. Aizvilcies ciet kā āliņģis. Tikai pašā dziļumā vēl skalojas pāršķelts gaismas laukums – blāvs, mušu noķepināts lodziņš.
Tā bija pirmā telpa, kurā spēru soli tajās mājās. Melnā Virtuve. Toreiz, pēc pilsētas šaurības, tā likās plaša. Spilgti zilas, eļļas krāsu noziestas sienas. Zemi, balsināti griesti, vienkāršs saimes galds, apdrupusi mūra plīts, uz kuras pastāvīgi gulšņāja pa pamatīgam cūkēdiena katlam. Līdzās, pulsējošā siltumā uz valganā klona, noskretušu toveru, plīts apnicīgo pavadoņu bariņš. Tukši vai pilni ar mizām, samazgām, tupeņiem. Atvērtām mutēm savu kārtu un vajadzību gaidīdami. Vienmēr gatavi aizķerties aiz svārku stērbeles vai piepeši mesties zem kājām, nošķiežot klupēju ar skāņu sūkalu šalti.
Melnās Virtuves elpa, paveroties durvīm uz kūti, ir mēslu un siena smārds.
- Ej, palūko olu brokastīm.
Mēslu smaka. Kad sajutu bērnu zem sirds, Melnā Virtuve mani izvēma, Izgrūda pa savām tvaikos piebriedušajām durvīm.
Patiesībā vēmu es. Turpat zemē, pie Virtuves durvīm, krampjaini raustīdamās kā slims dzīvnieks. Deguns kļuva pārjūtīgs. Smaržas pārvērtās par smakām, bet smakas par šķebenu dvingu. Ēdiens oda. Pasāku ēst savrup, cenšoties neieelpot barības smirdoņu. Melnā Virtuve mani neredzēja ilgi. Manam bērnam gandrīz nav ožas.
Es dusmojos. Mājas sirds mani atstūma. Nevarēju savārīt zupu uz tās kārstās plīts. Jo kas tad es biju? Izlutināta pilsētas mamzele, kuru vajadzēja mācīt.
Un tad ir brīdis, kad Virtuves mitrajā pustumsā rosās lopu kāvējs. Neredzu viņa seju. Man ir jāpalīdz, jo es vēl neprotu pateikt – „Nē”.
- Ej, atnes bļodu. Nav kur ielikt sirdi.
Un es redzu sevi skrienam un nesam savu mutes bļodu. Citu nevar atrast. Tumsa Virtuvē ir smaga un blīva no asinīm un smārda. Cenšos neskatīties uz briesmīgo, melno brūci, kura pirms brīža bija brūns, silts teliņš, un dienu iepriekš kāri zīda manus tievos pirkstus.
Pienu teliņiem nedod. Liela izšķērdība. Vāra linsēklu strebekli. Pienu vajag cilvēkiem. Piena upes no Melnās Virtuves kāsās caur baltu drāniņu, dzesējās akā, krājās pelēkās alumīnija kannās un agros rītos gaidīja pienvedējus olnīcas galā pie lielceļa.
Melna čūska miltus mala
Vidu jūras, uz akmeņa.
Mani sakoda melna odze. Un šķiet, ka lāse rūgtas indes joprojām rit manī.
Maza meitene ziemā, norādot uz garām ejošas dāmas mēteļa rudo lapsu, kliedza,
- Nēsāt ādas ir slepkavība!
- Tev taču garšo saldējums, vai ne? – Es pavaicāju. - Bet lai to izgatavotu, teliņiem atņem pienu. Un tad ... teliņus nogalina. Tātad slepkava esi arī tu.
Mazā meitene neteica neko. Melnās Virtuves Tumsas piliens tika arī viņai. Tās pašas Tumsas, no kuras iztek baltās piena straumes, ripo olas un biezpiena kamoli, svinīgi tiek iznesti gaļas gabali.
Lopu galvas stāv rindiņā uz plaukta turpat pie Melnās Virtuves durvīm, un to šaurās nedzīvo acu spraudziņas spīvi un pārmetoši noraugās lejup. Plaukts ir tieši virs vietas, kur es vēmu. Man ir nelabi to uzlūkojot pat tad, ja tur autiņā ietīts nevainīgi nokarājas balts biezpiena vīstoklis. Biezpiens smird, bet es pamazām iemācījos to ēst, jo kaut kas taču ir jāēd. Teļa gaļu nevaru paņemt ne mutē. Kūpoša, sārta sirds, baltā plastmasas bļodā.
- Dzīve tevi izmācīs, - dvašo Melnā Virtuve, un tās koši zilais plīts mūrītis ir melns no biezas mušu kārtas. Sīcošas mušpapīra sprogas šūpojas turpat deguna galā. Mušas ilgi ir dzīvas. Tās mirst lēni. No bada. Es saprotu, ka mušu ir pārāk daudz. Kūts mēslu čupa un tuvējās fermas rada miljardiem mušu. Dauzu ar pletni. Manas istabas tapetes top raibas no izšķaidītām mušām. Nogalinu prieka pēc. Lai būtu klusums, miers no rītiem un nenopēdots ēdiens uz galda. Dzīve mani māca. Un tā atkal ir melnā mācība.
Tomēr, gluži kā dzemdē aizmetas auglis, tumsa rada gaismu. Un Melnās Virtuves klēpis pavasaros rada dzīvību. Saules pamodināti nātru raibeņi sitas niecīgajā lodziņā. Kastē, galda lampas sildīts, čiepst dzeltenu cālēnu pulciņš. Ir reize atskriet kaķēniem un kucēniem. Piedzimšanas brīnums.
Manās krūtīs trūka piena, ar ko pabarot jaundzimušo bērnu. Cālēni sprāga kā mušas. Kucēniem bija cērmes. Ņudzīgiem kamoliem pa netīro grīdu. Pieci no sešiem kaķēniem gāja jūrskolā apskretušajos plīts priekšas toveros. Bērnam bija alerģija. Govs piens izrādījās inde. Nezināju, ka ir brīži, kad jāsaka „Nē!”, lai dzīvotu.
*
Melnā Virtuve joprojām ir turpat. Es vairs ne. Retajās reizēs, kad speru tur kāju, ievēroju, kā tā novecojusi. Viņa redz, ka es arī. Spožās sienas appelējušas, baltie griesti – sapuvuši un izliekušies, pilni trūdiem nokarājas kā grūtnieces uzblīdušais vēders. Katru reizi, stāvot zem draudīgā smaguma liekas, ka reiz tas sagrūs man virs galvas....
Nekas jau nebūs noticis. Melnā Virtuve līdzīgi melnajai hindu dievietei Kali atkal dzemdēs Nāvi tikpat viegli kā iepriekš deva Dzīvību un izšļāca baltu Piena Ceļu Visuma melnajā naktī.
Ieeju tās Tumsā, nospiežu slēdzi pie plaisu izgrauztās sienas. Iedegas Gaisma. Un ap kailo spuldzīti telpas vidū kā planēta sāk riņķot apmulsusi pavasara muša – visu mušu varenā Pirmmāte.
Nolasīts prozas lasījumos. 2011. Latvijas Literatūras centra organizētie Prozas lasījumi. Spīķeri. Rīga.
Eseja "Nāves Deja" 2014.
Kopš pērnā Veļu laika jaušu vēderā tādu kā kamolu, kā čūsku murskuli. Tas lokās dejā snaikstīdamies un tīdamies augums ap augumu. Jūtu kamola springumu savelkamies aizvien ciešākā mezglā. Liekas, indes odzes ievijušas manī migu un dara sāpes, bet es zinu - tās nav manas. Cilvēki ... es jūtu viņu trauksmi un bailes. Un mans augums jūt tautas auguma sāpēs. Tās izstaro uz mani un pasludina Nāves esamību.
Mēs tikai izliekamies Viņu neredzam. Vai tādēļ, lai Viņa neredzētu mūs? Kas Viņa ir? Baltā drānā ietinies masku tēls vai plānu, pelēku ādu apvilkts Viduslaiku ģindenis, kurš Nigulistes baznīcā, gleznotāja otas radīts, priecīgi lec kopā ar dzīvajiem.
Vai viņa ir balta?
Pirmo reizi satiku Nāvīti Ziemsvētkos. Tobrīd Viņa ir jauna, garkājaina meita, balinātā linu autā, galvu satinusi sēd ragutiņās un gaida uz Bluķa vilkšanu. Viņai ir lauzta kāja. Jā, dancodama salauzusi.
„Tiesa, tiesa, ne meliņi”, - viņa smejas. Acis dzirkstī zem auta malas, smejošās lūpas - aizklātas. Kad jādejo, viņa ceļas un lec uz vienas kājas. Otra vēl esot saudzējama. Ejam aplī ap viņu.
Nāve, Nāve, nāc jel drīz,
Ņem tos vecos puišus līdz
Vecie puiši tup uz krāsns,
Gaida kad tā Nāve nāks.
Un, protams, šie to vien gaida, ja reiz tik jauna un smuka meita. Kājas kā dzērvei, kakliņš kā gulbim, balta kā līgava. Tikai skāde - kāja kliba. Nav lāga, jau līgavas dancī vārgule. Nekas. Šo gadiņu sadancos ar šo, gan citu gadu būs cita. Katrus Saulgriežus kāda sieva apvelk balto autu un nāk klātu dejojama, lai kad īstā Nāve nāktu varētu sacīt, - labu dienu, bet tikko jau esam dancojuši. Ej uz mieru.
Balta nāca Veļu Māte, bet varbūt Viņa ir melna kā vasaras tveicē pāršķelta velēna.
Melnās čūskas izlīdušas sildās saulē. Pārslidinu kāju karstam motocikla rumpim. Asfalta lente speltē izkususi spīd kā lunkana rāpuļa mugura. Tikko piestājam, ādas veste sāk smacēt. Bikses - biezas kā bruņas. Ķivere spiež un trūkst gaisa, tomēr čaula spēj pasargāt no dejas ar jauko meiču. Daži baikeri ir vēl piesardzīgāki – motociklu sānus klāj „jautro rodžeru” viepļi, vīru ķermeņus – tetovēti krusti, nāvīgi apdrukāti krekliņi, nāves galvas gredzenos un ķēdēs, lai ... Nāve atpazītu savus dancotājus.
Kad motocikli aiztraucas garām, autovadītāji kļūst nikni.
- Donori, - galvu pa lodziņu izbāzis līdzīgi čūskai šņāc kāds cilvēks. Var saprast – tam vecim skauž. Ceļi ir šauri, dzīve – īsa, braucēju - biezs. Pašu izvēle, taču piesaukt Nāvi jau gribas priekš cita. Dažbrīd liekas, viens skaudīs otru pat griežot valsi, jo citam, lūk, tiek tango. Bet tur jau atkal neko nevar darīt.
Katram esot sava deja. Tā, kurā viņš var būt pats, patiesi līdz galam izdejot dzīvi. Kura ir mana?
Ja nu Melnā sieva nāktu un ielūkotos manās acīs? Ko dejotu es?
Atceros, rokdarbu kārbā - melna filca gabals. Izgriežu tajā redzokļu vietas. Pielaikoju. Skatos spogulī. Manas zilās acis piepeši veras melnas. Vai tās maz ir manas? Varbūt tā ir Viņa, kas raugās manī. Nodejot Nāvi? Pavasarī?
Jā, man ir kartona ķekatu izkapts garā kadiķa kātā.
Nāve, Nāve, nāc jel drīz,
Ņem tās vecās meitas līdz.
Vecās meitas tup uz krāsns,
Gaida kad tā Nāve nāks.
Un ko tad Viņa nāk? Vai tik vien kā lūgt uz deju?
Viņa pienāk tik cieši klāt, ka Viņas saltā elpa sajaucas ar tavu un ielūkojas tevī tik dziļi, ka stingais skatiens sniedzas cauri laikam pat tur, kur tevis nav.
Un ja nu Viņa saka ,- esi gana dzīvojis un jautā, - Kāda tavai dzīvei jēga?
Un te nav runa par fizisko ālavību. Te ir runa par garu.
Varbūt pat visas tautas garu. Un tā ir arī tava atbildība.
Varbūt mums nav bail no Viņas, bet no tā ko atbildēsim un no tā, ka viņa smiesies zobus plaši pavērusi. Kam viņai lūpas, ja vieni vienīgi smiekli?
Deja.
Visu pavasari dzīvoju vienlīdz spriega un miegaina kā
kaķis. Brīžiem ieklausos čūsku kamolā. To zvīņas ir sacēlušās kā puspavērtiem čiekuriem un sausi skrapst trīdamies viena gar otru līdzīgi kastaņetēm.
Kur dejot?
Protams, uz ceļa.
Braucot ierasto riteņa trasīti, pagriežu galvu pa kreisi. Ceļš cauri pamestam ābeļu dārzam ietriecas tieši horizonta punktā, kur kā sarkans rats Aizsaulē grimst Saule.
Decumanus – nolemto ceļš.
Dejai jābūt uz tā, baltiem putekļiem ceļoties, sīkiem oļiem šņirkstot. Ābeles baltos ziedos, bet gaisā - uzvirmo stinga salnas dvaša. Kurš zin, kuru rītu tā nāks.
Negaidu rītu, ņemu vakaru. Steigā sametu lietas uz riteņa bagāžnieka. Apvelku acis ar melnu, lūpas – ne, paspēšu uz vietas ... nav laika, nav laika ... Saule riet. Tā laižas lejup neticami strauji. Tā dejo galopu. Mēs ar riteni arī.
Līdz ceļam gandrīz desmit kilometru. Joņoju pa dangām tā, ka put. Ceļš ir bedrains. Īsts vecās mātes veļas šrubis. Kameras statīvs kratās kā veci kauli. Melno kleitu esmu saspraudusi teju līdz viduklim. Vienalga kā izskatās, ka tik nepinas pa kājām. Minu pedāļus, mugura slapja, mati līp pie pieres. Saule riet. Man jāpaspēj. Šaujoties cauri sīkam, izmirstošam miestam, iepretim veikalam ieraugu vientuļu nācēju un apķeros, ka garā izkapte uz riteņa ragiem izskatās traki ... smejos baltus zobus rādīdama.
Par laimi, citu ļaužu nav ... pielipuši mājas altāriem, kur izšķiras teju vai Latvijas liktenis - hokeja fināls.
Saule sastingst virs mežu galiem un piepeši strauji aizkrīt aiz pamales.
Par laimi, esmu jau klāt. Asi pagriežu stūri un iemetos ceļā. Minos pēdējiem spēkiem. Esmu nodzinusies slapja. Kāda tur vēl deja? Tūliņ būs tumšs. Ierastu roku izrauju statīva kājas garas kā maikstes. Uzstādot kameru trīc rokas, ātrāk ... no austrumiem pāri vāžas melnu mākoņu siena ... tikko stājos, lai uzmeklētu skaņu treku, asinskāri uzbrūk odi. Uzlieku vienu pirms īstā, apvelku lūpas ar melnu, aizklāju seju ar masku ... apvaldu elsas. Kameras vienaldzīgā acs tukši veras manī un piepeši rotaļu izkapte pārvēršas skanīga tērauda asmenī.
Es neesmu es.
Es esmu Viņa, un Nāve dejo savu bezgalīgo deju.
Neprotu kādu. Un tad ...Viņa saka, - nebīsties, es esmu radīšana, visa gals un sākums.
No negaisa mākoņiem izšaujas balts zibens. Mūzika beidzas. Pūlos attapties. Vācu izsvaidītas mantas, pakoju riteni. Atkal esmu es pati - naktī, melnā pļavā alkaini griež grieze, debesīs plaiksnī rūsa. Lēni ripinu mājup.
Čūsku vijums manā klēpī beidzot atraisās un kā sodrēju tērcītes rit miklu ceļu pār muguru. Otrā rītā, noskatos filmas 5 minūtes un pūlos aptvert kas noticis. Vārdi uz papīra veido rindas ...
Viņa ir vienlīdz salta un karsta.
Vienlīdz kaislīga un mierīga.
Vienlīdz gracioza un brutāla.
Vienlīdz uzmanīga un vienaldzīga.
Vienlīdz balta un melna.
Vienlīdz pievilcīga un atbaidoša.
Viņa dejo tālu, notiek citur, pļauj citur, Viņa nenāk pie tevis, nenāk pie tavas tautas ... tikai tuvojas, piedraud, pārbauda asmeni, novēršas ... vēl nav laiks ... Viņa dodas prom, bet neaiziet ... Viņa nevar. Viņa ir Dzīvības daļa - Vārti uz jaunu dzīvību.
4.11.2014. Skaņupē.
Nolasīta Prozas lasījumos "Mansardā", Rīgā. https://www.prozaslasijumi.lv/2014
