Koncertiestudējums „Roze pavasarī” (2019) ir koncertiestudējuma „Visskaistākais gadalaiks” (2018) turpinājums. „Visskaistākajā gadalaikā” mīlas stāstus piedzīvo košā Magone ar šerpo Kadiķi un naivā Margrieta ar maigo Ceriņu. Pienācis nākamais pavasaris. Puķu bodē pamostas muša Biza, ziedu raisa Krokuss , bet uz palodzes plaukst vasaras puķu valdniece Roze, kurai pēc dabas likuma būtu jāzied vasarā, kad krokusi sen paslēpušies zemē. Krokuss mulsi iemīlas neredzētajā puķē, raksta kaislīgas vēstules un Roze iemīl viņu. Neiespējama mīlestība? Varbūt mīlestība var neiespējamo.
Ķeguma Ģitārstudija. Pēc koncertuzveduma "Roze pavasarī". 10.03.2019. Rembatē.
Koncertā piedalās :
Ķeguma Ģitārstudija . Vadītāja Dace Priedoliņa.
Lomās : Roze - Danute Trivola
Krokuss - Māris
Cīrulis
Muša Biza - Lelde Ločmele
Mušiņš – Atis
Dadzītis
Pārējās puķes : Dace Priedoliņa, Dzintra Žanno, Laura Žanno.
Koncertā skan :
„Visskaistākais
gadalaiks” ( V. Atāls/ V. Atāls)
„Mazs cinītis”( R. Pauls/ G. Račs)
„Pērles un dimanti” (G. Lazdāns)
„Meitene ar kallu
ziediem” (R.Pauls/I.Ziedonis)
„Neko
nevar skaidri zināt” ( G. Veits /Ā. Elksne)
„Apsoli man neko” ( R.
Vazdika)
„Mīļā Magonīt” ( Z. Liepiņš/ K. Dimiters)
„Jel dod man bučiņ’” ( I. Vīgners/ A.Krūklis)
„Ak, pavasar’” ( A. Vinters/ A.Vinters)
„Gabaliņš no sirds”(
H. Ozols, S. Zapacka)
„Ļauj lai matu cirtas krīt” ( K.Kristofferson/I. Dzenis)
„Nāk nakts.” (A.Šteimanis/K.
Elsbergs)
„Mana mīļā meitene”( G. Račs/ G.Račs)
„Tikai nesaki nevienam”( E. Veidemane/ A. Brīze)
Telpas iekārtojums: Vēlami ziedi, plaukstoši zari, ziedu attēli,
gleznas. Gandrīz telpas vidū atrodas
Rozes buduārs.
Pārējie dalībnieki izvietojas abās pusēs ROZEI. KROKUSS
novietots tā , lai viņam līdzās vienā
pusē būtu MUŠA BIZA, bet otrā - divas
puķes un aiz tām ROZE.
Aksesuāri: Buduāram -
kušetīte ,rozā sega, spilvens,aizslietnis, grīdas paklājs, rozes attēls vai
glezna ar rozēm pie sienas, spoguļgaldiņš ar spogulīti, pomāde, rožu smaržas,vēdeklis,
rozā vai sarkana naktslampiņa. Rozā un zilas aploksnes ar vēstulēm. Smarža ar
pulverizatoru Krokusam.
2 mušas . Katra apmēram dūres lielumā. Mušu lelles
piestiprinātas pie apmēram 1 m gara lokana kāta, lai tās varētu tirināt ,
riņķot pa gaisu, bužināties ar lellēm gar matiem utml..
Tērpi: Krokusam un
Rozei vēlami ziedu krāsai atbilstoši tērpi. Var būt
cepures. Rozei vēlams būt dekorētai ar rozi. Muša var būt zilā tērpā un īsos,
kuplos tilla svārciņos, meitenīga ar
bizēm,krellēm, gaišām saulesbrillēm. Pārējiem grupas dalībniekiem vēlami
ziediņi pie apģerba un spilgti aksesuāri – spilgtas zeķes, kurpes. Mušiņam –
saulesbrilles, kuras viņš uzliek vien izrādes beigās pirms savas replikas.
Scenārijs.
Ienāk ROZE rītasvārkos un
noguļas uz kušetes, apsedzas, izslēdz naktslampiņu un aizmieg. Ienāk KROKUSS , skaņo ģitāru.
KROKUSS (
ģitāras pavadījumā izdziedot dziesmas “Kaktuss” ( G. Freidenfelds/G. Selga)
melodiju )
Krokusi reti zied, lēni jo lēni aug… (noklepojas) … paklanās publikai. Kur tad aplausi? ( kāpjošā intonācijā kā šovmenis) Sveicam
Ķeguma Ģitārstudijas dalībniekus!
Ienāk ĶĢ dalībnieki, ieņem vietas.Paklanās.MUŠA BIZA nāk turēdama galvu
uz spilventiņa.Atnākusi turpina snaust. MUŠAI līdzi lelle – muša.( varbūt
piekārta pie jostiņas, lai to viegli varētu noņemt)
KROKUSS ( vērtējoši vēro un slavē) Mūsu meitenes
šodien košas kā puķes.
KROKUSS stāda priekšā Ķeguma Ģitārstudijas dalībniekus ( izņemot Krokusa,
Rozes un Mušas Bizas lomu atveidotājus) un dod vārdu Dacei.
MUŠA BIZA A-ah ( žāvājoties).Nu gan trokšņo par daudz. Pamodināja. Bet varena te, ziedu bodē bija ziemas guļa. Ne par
siltu, ne par aukstu un ziemā puķes
nekairina nāsi …. Bet kas tad tas? (
ošņājas) …. Es smaržu jūtu. Vai tiešām … pavasaris … būtu ? Laiks mosties un …
laisties? ( lūkojas laukā pa logu)
MUŠA BIZA( bažīgi) Tikai kur mans mīļākais
Mušiņš? Rudenī kopā gūlāmies, bet nu neredzu nekur … Kāds posts! Es viņu tik karsti mīlēju. ( izmisusi) Ko tagad …
mīlēšu? ( sauc) Mu-u-ušiņ! Mu-ušiņ, mans mīļais!
KROKUSS Ak, tu dieniņ! Mēslu muša pamodusies! ( līksmi) Tikai nelaikā, mēslu vēl … nav. ( bažīgi) Ka tik nesāktos.
MUŠA BIZA (
mazliet apvainoti)Es tev neesmu nekāda mēslu muša. ( lepni) Mani sauc Biza.
MUŠA BIZATu tāds izspūris.(koķeti) Re kādas man smukas kājas. ( rāda kājas un rokas) Varu palīdzēt saķemmēt tev matus.( staipa
roku pirkstus kā ķemmējot un lidina lelli mušu uz Krokusa galvu)
KROKUSS (
gaiņājas)Nevajag ar … tām kājām … otram kāpt
uz galvas. Es pats …( neveikli glauž sev cekulu)
KROKUSS sāk improvizēt uz
ģitāras …piemēram, „Lady in red”( Chris DeBurgh).
ROZE (
miegaini žāvajas) Ah-h.
ROZE izstaipās. Iet aiz
aizslietņa novelk halātu ,pošas. KROKUSS izbrīnīti vēro viņu.
KROKUSS (
pārsteigti) Ak, cik skaista! Kas viņa ir? ( apmulsis, pie sevis) Man … sīpols sāk uzkarst.
MUŠA turpina riņķot ap KROKUSU.
MUŠA BIZA Bet es
pirmā tevi atradu. Tā tikai kaut kāda tur prasta roze, bet tu - s-s-s-mukais Kr-r-rokus-s-s.
KROKUSS (
atvēcinās)Tiš - prom.
MUŠA
BIZA( glaimīgi) Cik žēl. Es labprāt palīdzētu tik jaukam krokusam. ( pie sevis) Neatstāšos es no viņa. Gan
jau kaut kā izpatikšu un iepatikšos.
Dziesmas laikā MUŠA vēršas
pie KROKUSA. KROKUSS pie ROZES. ROZE skatās spogulī ,kārto frizūru, pielabo
lūpu pomādi un smaržojas.
„Mazs
cinītis”(
R. Pauls/ G. Račs)
KROKUSS ( minstinās) Muša,… nāc.
MUŠA BIZA( priecīgi) Ak, beidzot viņš sauc mani. ( tirinās no prieka)
KROKUSS ( domīgi)Es iemīlējies ,
liekas, tā kā muļķis.
MUŠA BIZA Ah!
KROKUSS Aiznes vēstuli tai skaistajai puķei (
apmulsis) … Rozei.
MUŠA BIZA Rozei? (
pie sevis, vīlusies) Redz, jau iemīlējies,( īgni) bet mazliet greizi …
( cerīgi) toties aicina mani. Tagad jāturpina izpatikt. ( iztapīgi) Protams, mīļo Krokusiņ. Ak,
visu ko Tu vēlies.
Vēstuli puķes dodot no rokas rokā nodod ROZEI. MUŠA
lidina apkārt kā mēģinot atņemt.
„Pērles
un dimanti” (G. Lazdāns)
ROZE ( pie sevis) Kur esmu pamodusies? Kas šī
par savādu vietu?
MUŠA BIZA Puķu bode.
ROZE( izrādot , ka vēsi) Mazliet pavēsi.
MUŠA BIZA Tevi atveda
no … siltas vietas.
ROZE Puķu bode? ( skumji) Te ir
vientulīgi. Kur ir mani draugi?
MUŠA BIZA( pie sevis) Jā, labāk būtu palikusi ar
tiem.( nevērīgi) Te tev vēstule.
ROZE Paldies, Mušiņ. Cik tu laba. Un kas tur rakstīts? (lasa)
“Ai,
brīnišķīgā Roze. Vai ticat iepriekšējām
dzīvēm? Reiz satikāmies mēs …” ( ROZE apmulsusi
apklust. Viņu pārtrauc dziesma )
„Meitene ar kallu ziediem” (R.Pauls/I.Ziedonis)
ROZE ( izbrīnīti)… ko vēl ne!Lūk, ko viņš
apgalvo.( turpina lasīt) “Mēs
satikāmies daudzas reizes, skaistā Margarita, liegā Solveiga un krāšņā
Kleopatra.”
( Mušai) Klausies, Mušiņ, ko viņš
raksta. “ Daiļā Roze, atceros tavu skaisto augumu. Medaini saldu un līganu. Tu
gāji pa valgo šķirtni starp viļņiem un liedagu. Matu vērpetes aizklāja tavu
seju. Es biju kā apburts. Mans skatiens laizīja tavu augumu no lejas uz augšu
un atkal lejup…” (samulsusi apraujas, pie
sevis) Nevajadzēja skaļi lasīt.
MUŠA BIZA(
sašutusi) Ui, nekauņa! ( ziņkārīgi lienot virsū) Ko
vēl viņš raksta?
ROZE (steidzīgi aizklāj vēstuli) Tas arī viss un viņš
… ( domīgi) nav parakstījis. Kurš tas ir?
MUŠA BIZA( pie sevis) Ha, lai pati galā tiek! Es
neiešu šai palīdzēt. Ir mīlas lietās katram jācīnās par sevi. Man pašai vajag
Krokusiņu. Gan viņš nāks pie prāta… (
Rozei) Es … nezinu.
ROZE ( minot)Varbūt cēlais
Amarillis?
MUŠA BIZA(vienaldzīgi) Nu , varbūt. Es bite neesmu
un puķes neatšķiru.
ROZE ( koķeti)Es … viņu ķircināšu.Lūk, aiznes, Mušiņ, viņam atbildi.( iedod vēstuli)
MUŠA BIZA( skaļi)Mēģināšu, ( pie sevis, īgni )
ja izdosies … (viltīgi) bet ko tad
dzīvē īsti zināt var.
“Neko nevar skaidri zināt”. ( G. Veits /Ā. Elksne)
MUŠAar vēstuli rokās dejo un priecīgi izaicina KROKUSU. Viņi dejo
bugi vugi, bet KROKUSAM uz beigām apnīk un MUŠA paliek viena lēkājot. Viņa
saīgst.
MUŠA
BIZA
(
plivinādamies un šaudīdamies, kā svārstīdamās)
Varbūt mīlu,
Varbūt ne.
Var būt citur
Varbūt te,
Varbūt šodien
Varbūt rīt
Vai tad var
Ko apsolīt…
( apņēmīgi) Nedošu es
viņam vēstuli!
MUŠA mēģina nobēdzināt vēstuli
,viņai liekas, ka izdevies , bet puķes vēstuli atrod un paņem. Vēstule lēni
ceļo no rokas rokā pie KROKUSA. Pārējās puķes jūsmo, osta un pauž katra savu
attieksmi. ROZE izrāda, ka viņas kaisle ir pamodusies.
KROKUSS ( steidzīgi)Vai
manu vēstulīti Rozei atdevi?
MUŠA
BIZA Es viņai tavu
atdevu.
KROKUSS (nepacietīgi)Ko viņa atbildēja?
MUŠA
BIZA(tēloti) Tā … Roze? Itneko. ( klačīgi) Tā iedomīga ir, un līdzīga ar gaisa grābslēm magonēm.
„Mīļā
Magonīt” ( Z. Liepiņš/
K. Dimiters)
Puķes
pasniedz ROZES vēstuli no rokas rokā līdz tā sasniedz KROKUSU.
KROKUSS
( līksmi) Ak, viņa tomēr
atrakstīja. Laime! Ko tā raksta?
MUŠA
BIZA( īgni) Atrakstīja?S-s-s-sūdīgi!
KROKUSS
Kādi sūdi? ( nevaļīgi) Klusu , Muša!
( lasa ar aizvien pieaugošu pārsteigumu)
„Jums salda mēle, cienīts kungs, un lokana.
Vai grūti tādam lepnam kungam
Uzrakstīt par sevi kādu labu vārdu?
Ikkatram gailim tīkas krūtis riezt,
Kaut stāv tas tikai aizkūtē uz mēslu
kaudzes,
Un naski ķērcot sola vistām treknus tārpus,
Ja pašas braši kašāsies pa čupu.
Bet varbūt Jums nav it nekādu nopelnu?
Pat tik cik minētajam vistu virsaitim?
Un solīt neprotat ne tik cik muša aiznest
var ar paunu?
Nu ko tad lienat man par precinieku?
Vai
Jums tik liela kaisle ir, ka pazaudējāt kaunu?”
KROKUSS izskatās apstulbis.
MUŠA smejas
MUŠA
BIZA Si-si-sī,
si-si-sī! ( pie sevis) Nav nemaz tik
slikti. ( Krokusam) Redz, kāda
nejauka. Man gan liekas, ka Jūs esat brīniš-š-šķīgs. S-s-smaržīgs.
KROKUSS( īgni) Ko tu saproti! Vai tevi aicināju?
MUŠA BIZA( mīlīgi) Vai tu jau aizmirsis, ka
aicināji, saldumiņ?
MUŠA lēkā apkārt un lien pie
katra prasot bučiņas , arī publikā. Lien pie deguna KROKUSAM.
MUŠA
BIZA Nu, Krokusiņ,
lūdzu… bučiņu…
KROKUSS atgaiņājas.
MUŠA
BIZA( cenšoties labināties, ošņājas) Cik tev
laba smarža.
KROKUSS ( bažīgi) Jau mušas slavē manu
smaržu. Laikam būšu slikti nomazgājies.
KROKUSS izvelk smaržas un steidzīgi
smaržinās.
KROKUSS
( sapņaini)Kaut tikai es patiktu
Rozei.
MUŠA
BIZA Tak, dulls
, kas dulls viņš palicis. Ko lai es saku? Pavasaris viņam galvā. Cerēšu, ka
pāries.
„Ak, pavasar’” ( A. Vinters/
A.Vinters)
KROKUSS
( ilgpilni)Īsta
mīlestība nepāriet. Roze arī mani mīl … es jūtu.
KROKUSS sūta ROZEI jaunu
vēstuli. MUŠA grib pārtvert un nobēdzināt, bet puķes pasniedz to no rokas rokā.
MUŠA nesekmīgi cenšas traucēt.
MUŠA
BIZA( aizkaitināti)Kas par nodevību! Fui, puķes nejaukās!
Puķes izrāda prieku par MUŠAS
neveiksmi. KROKUSA vēstule sasniedz ROZI.
MUŠA
BIZA(ērcīgi) Ah!
Man mazliet neveicas.( piecērt kāju)
ROZE(aizrautīgi)Ak, šī vēstule! Kā es to gaidīju! ( pieliek roku pie vaiga) Esmu nosarkusi. Ko viņš raksta?
ROZE lasa un piespiež vēstuli
pie krūtīm.
„Gabaliņš no sirds”( H. Ozols, S.
Zapacka)
ROZE ( lasa)
„Vai gribi zināt manu vārdu ,
daiļava?
Bet baidos atklāt to vēl
vairāk es par savu sirdi,
Kas sārtojas kā violeta asins lāse.
No ārpuses tā vēsa šķiet kā
rīta blāzma,
Un netiek līdzi rožu
izšķērdīgam krāšņumam
Kā agra pavasara rīti vasarvidus
pēcpusdienas svelmei.”
MUŠA lien pie ROZES.
MUŠA BIZA(
iztapīgi) Ko niekus, Roze, neņem to par pilnu.( atmet ar roku, līdzjūtīgi) Nav
viņš tev īsti pāris. Tas nav Amarillis.
ROZE pārņemta ar vēstuli un
sevi.
ROZE Nav Amarillis? Ļoti
labi. Tas pārāk iedomīgs, lai rakstītu tik kvēlas vēstules.
MUŠA BIZA Bet šis ir niecība un nebūs tev pa prātam.
ROZE ( aizkaitināti)Ko saproti no mīlestības, spindzele! Ko jaucies?
MUŠA BIZA(
iecirtīgi) Ak, skāde, skāde.(nopūšas)
Itnekas te nelīdz.
ROZE vēro vēstuli.
ROZE (domīgi) Viņš laiku novilcina, uzdod mīklas … un grib, lai es tās
minu. ( nepacietīgi ) Ai, man nav
pacietības. Mana asins strauja.(
kaislīgi) Gribu redzēt viņu!
ROZE sūta vēstuli KROKUSAM. Puķes to pasniedz no rokas
rokā.
„Nāk nakts.” (A.Šteimanis/K.
Elsbergs)
KROKUSS saņem vēstuli. ROZE pošas, lūkojas spogulī, kārto
tērpu.
KROKUSS Es degu saraukumā. Ko
daiļā Roze raksta?
„Ak, nesaki man
to kas tev ir vārdā!
Es tevīm jaunu
vārdu došu - labāku.
Par cēlo ziedu
saukšu tevi lielā godā,
Kurš lepni
nebaidās pat ledus zobenu
Un sniega zobu, kuri citam nāve būtu!
Ir pavasaris
savedis mūs vienuviet,
Un brīnums –
mīlestība, ko es jūtu.
Es jūtu arī to
kā smaržo Tava vēstule. Pēc smaržas atpazīšu tevi.”
Publikācija "Avīzes Nosaukums" Nr. 26. Tematskajā numurā "Stils" 2024. gada aprīlī. Redaktore - Envija Millere.
Pie publikācijas pievienotās fotogrāfijas autors - Rolands Kozulis.
Eseja "Šmotku diskrētais šarms".
"Mana bērnība gadījās XX gadsimta 60 - 70
gados, kad ikdienas leksikā modes un stila tēmu atspoguļoja slenga vārdi – „parpalas, panckas, lupatas” un no krievu
valodas pielipušās „šmotkas ”. Augstākais stila lidojums bija modes nams „Rīgas
Modes” un līdzīga nosaukuma žurnāls, bet Padomijā izslavētais vācu izdevums
„Burda” uzpeldēja vien pēc gadiem piecpadsmit. Mātei bija tikko iegādāta
šujmašīna, un viņai labpatika ar to padarboties. Biju viņas eksperimentu
pacietīgs objekts un upuris neskaitāmām tērpu pielaikošanām, nejaušiem
saspraužu dūrieniem un pārmetumiem, ka neprotu novērtēt lielisko iespēju
kārtējo reizi pastāvēt uz taburetes kā manekenam, un valkāt unikālos viņas šūtos tērpus, kuros
visbiežāk jutos neveikli un, kā par spīti,
ātri no tiem izaugu. Nebija īsti, ko nožēlot, jo māmiņas šūšanas prasmes
bija padomju bērnu modes žurnālu piegrieztņu līmenī, bet par izejvielu pamatā noderēja
jau novalkāti apģērbi. Taču tas neturpinājās ilgi. Piedzima mana māsa, un mātes
prioritātes krasi novirzījās. Nu manā apģērbu plauktā līdzās skolas formai, uz
nolīkušiem plastmasas pleciņiem krājās mātes draudzeņu atdotās drēbes. Svētku
reizei tika taupīta mirušās vecvecomītes samta kleita, bet obligātā skolas
forma bija gandrīz vienīgais tērps, kurš bija iegādāts tieši man. Šis periods
vainagojās ar 8. klases izlaidumu, kurā tika cieši piekodināts, ka zēniem -
uzvalks , bet meitenēm – balta blūze un melni svārki, kas izrādījās visai sarežģīti.
Uz atestāta izsniegšanu ierados no Ritmas tantes aizlienētā baltā, bet kā
smēķētāja zobi nodzeltējušā, mākslīgā zīda blūzē un skapī atrastos, nez kam
piederējušos, melnos, biezos svārkos.
Tolaik biju sīka, kaulaina un tieva kā slieka, ar sprogainai parūkai līdzīgu
matu jūkli uz galvas, kuru ne vienmēr jaudāju pienācīgi izķemmēt. Viss jau it
kā būtu labi, ja vien Ritmas tantei nebūtu ekstra lielas krūtis, un svārku
iepriekšējā īpašnieces viduklis nebūtu divu sprīžu tiesas platāks. Kļūmīgo
situāciju risināju, svārkus pāris vietās dāsni iešujot, un blūzi aizbāžot aiz
tiem. To, ka zem svārkiem veidojās
vairākas kunkuļainas auduma kārtas, bet krūšu vietā kūkumojās auduma
pārpalikumi , gan īsti neizdevās novērst. Tērpa nepilnības centos kompensēt ar
pseidoprievītes gabala palīdzību, savācot matus pirts slotas cienīgā zirgastē.
Nevarētu jau arī pārmest, ka neesmu ne reizes vesta pie friziera. Esmu. Reizi dzīvē.
Māte gāja un es – maza varde tiku
paņemta līdzi. Atceros lielu spoguli, kura atspīdumā knosījās pulciņš
pusfrizētu dāmu, kuru frizūras balstījās uz ilgviļņiem, ruļļiem, matu lakas mākoņiem
un uzkasīšanu. Friziera krēslā tupot, atviegloti uzklausīju frizieres tekstu, – ka te nu gan frizierim nav
ko darīt. Pie tā arī palikām. Ar matiem
tieku galā pati un dzīvē neko lielu no tiem negaidu. Lai tikai ir.
Koši sataisījusies, laimīgi dabūju visai
pieticīgu atestātu un puķu pušķi no Teikas tantes. Viņa nebija ne aizlienētās
blūzes, ne svārku īpašniece, toties
dzīvoja turpat pie skolas, un bija deleģēta izpildīt svinīgo puķu pasniegšanas
ceremoniju. Skolas pieaicinātais
fotogrāfs atbildīgi iemūžināja atestātu saņemšanas mirkli. Vēlāk varēja
bildēties ar klasi un sveicējiem, tomēr Teikas tante no bildēšanās noziedēja. Ar
šodienas prātu raugoties, pieļauju, ka Teikas tantei bija kauns bildēties man
līdzās. Pāris vēsturiski precīzajās izlaiduma
fotogrāfijās tā draņķīgā šmotku padarīšana ir skaidri redzama. Izlaiduma
ballē dejot ar mani gribēja tikai klases mazākais zēns un arī tikai tad, kad uz
viņu ciešāk paskatījos.
Devīto klasi pavadīju mācoties krievu/latviešu
skolā, kuru, man nezināmu iemeslu dēļ, dēvēja par lietuviešu vidusskolu. Iespējams,
direktores Lietuviskās izcelsmes dēļ. Vidusskolā forma vairs nebija ne
obligāta, ne aktuāla. Vilku mugurā, kas gadījās pa rokai, un ne ar ko
neizcēlos. No modes un stila viedokļa raizes sagādāja vienīgi mati, kuri dabiski
bija latviešu auditorijai nedabiski sprogaini, medus krāsā, ar rudu mirdzumu un
sniedzās mazliet pāri pleciem, bet man bija apnicis nēsāt tos nožēlojamās ļipās.
Rezultātā cietu no sievišķīgas skaudības un nevēlamas zēnu uzmanības, kura
kļuva nepanesama, kad reiz, neprāta
brīdī nolēmu pastilot ar matu krāsu. Tolaik sieviešu arsenālā bija 5 krāsu
varianti – henna, kura deva rudu krāsu,
basma – kura krāsoja melnu. Abas sajaucot varēja iegūt brūnu. Krāsas bija
dabiskas, augu izcelsmes, mazos papīra maisiņos un ,liekas, maksāja tikai 15
kapeikas. Vēl bija ekstrēmie varianti – lillā, rakstāmspalvu tinte ar kuru
vecākas dāmas mēdza iezilināt savu sirmumu, un ūdeņraža pārskābes šķīdums, kuru
medicīniski lietoja pušumiem, bet kosmētiski – matu balināšanai, pie reizes
padarot tos sausus, iedzeltenus un salmiem līdzīgus. Varēja redzēt, ka
pārsvaram klases meiteņu modē ir balināšana, bet es, neapzinoties iespējamās sekas, izvēlējos
hennu.
Hennas pulveri aplēja ar gandrīz vārošu ūdeni,
tad mazliet atdzisušu un nelāgi smirdošu triepa matos. Pēc vajadzēja
padzīvoties ar lakatiņu galvā - jo ilgāk turēsi, jo vairāk būs nokrāsojies. Kur
mati bija gaišāki, piemēram uz deniņiem, tonis sanāca spilgtāk ruds. Piedevām, neveikli
rīkojoties mazliet iekrāsojās arī āda. Tomēr tas nebija tik bīstami kā
iespējami zaļais tonis ar basmu, kuru tā arī neuzdrošinājos mēģināt. Krāsošanas
beigās hennas putra tika izskalota, atstājot matus mīkstus un dzīvīgus. Ar katru
mazgāšanas reizi tonis pamazām izskalojās līdz izgaisa. Klases meitenes tiecās manam jaunajam,
krāsotajam stila elementam pieskarties un kā nožēlojot brīnījās, ka „tie ir tik
mīksti”. Savukārt skolas direktore, neskatoties uz saviem iezilinātajiem matiem
un cienīgo apaļīgumu, pie katras izdevības nikni metās klāt, un iekampdamās manos
pusgarajos matos skaļi kliedza,
- Vai tā ir darba frizūra? Es tev prasu!
Savukārt 8. klasēs zēni un krievu puikas
rīkoja īstus fanu klubus, kas izpaudās gluži neciešamās izdarībās, izpildoties
gan starpbrīžos, gan bāžoties virsū mājupceļā. Neveiksmes gadījumā biju
trokšņaina tīņu bara ielenkta, un tie jēlības maurodami, kā klaunu svīta vilkās
līdz savam vadonim, kurš domājās mani iespaidīgi aplidojam. No šīs uzmanības
jutos pavisam nelāgi, bet miera labad to pacietu. Tomēr mana miera mīlestība
izbeidzās, kad kādā no šādām reizēm zeķturis izlēma būt nodevīgs. Jā, tiešām zeķturis,
jo zeķubikšu man vairs nebija. Šļauganās, kokvilnas zeķubikses, kuras tolaik
valkāja katrs mazbērns, stīdzējošām padsmitniecēm vairs nederēja, savukārt sieviešu zeķubikses bija ekskluzīvs un
nepieejams apģērbs. Tā nu biju tikusi pie gumijota zeķtura, vecām mātes zeķēm
un „bumbierenēm” jeb siltajām apakšbiksēm. Šo bikšu uzvilkšanas faktu mana mīļā
omīte mēdza stingri pārbaudīt, pirms katras iziešanas no mājas. Tas izpaudās, paraujot uz
augšu svārkus un stingri noprasot,
– Bumbierenes
uzvilki?
Neskatoties uz klimatisko nepieciešamību
„bumbierenes” skaitījās un aizvien skaitās stilistiski neglīts un kaunpilns
apģērba gabals, kura esamība tika stingri noliegta, un to atbalstot, mini modes
laikā daudzām sievietēm pat ziemā bija
ideja staigāt faktiski pusplikām pakaļām, ko no veselības viedokļa raugoties, var
tikai nožēlot. Savukārt „seksīgais” zeķturis aizvien tiek plivināts kā nez kāds
fetišs, lai gan tam jau būtu jābūt turpat kur korsetēm, krinolīniem, krimplēnam
un citām modes drazām aiz tā vien, ka zeķturim piemīt nodevīga kaite piepeši
atpogāties, un ja vien jūs tajā brīdī netēlojat seksa dievieti, bet atrodaties
cita rakstura situācijā, tas ir neciešami.
Zeķturis mani nodeva tajā pat 9. klasē, kurā iegāza
henna. Tas atpogājās cenšoties nokļūt mājās, kad mani - rudmataino, bet kluso „bestiju” atkal bija apstājis hormonu plosītu 8. klases
puiku bars. Jutu vienu no zeķēm atslābstam. Apstāties, lai to sapogātu
nevarēja. Nikni turpināju iet. Situāciju uz brīdi glāba bumbierenes, bet jo
ātrāk gāju, jo naskāk riebīgā zeķe slīdēja lejup. Sapratu, ka vienā brīdī tā
būs lejā, un bļaustīgie pavadītāji to ievēros. Nelabi metās iedomājoties kādus
jokus tie „raus vaļā”, redzot šo intīmo procesu. Nevēlējos nevienu aizvainot, bet brīdī, kad
zeķe noslīdēja, par laimi iekrītot zābakā, atsaucu atmiņā savu nelielo lamu
vārdu krājumu un pamatīgi sakliedzu, lai „stulbie tizleņi” vienreiz vācas prom
un liek mani mierā. Protams, ka mežoņu bars mutes pavēruši raudzījās ne vairs uz
manām kājām, bet mutē, kas arī bija
vajadzīgs. Izbļāvusi visas savas dusmas, kuru pamatā tomēr bija zeķturis,
atviegloti redzēju viņus izklīstam un metos prom. Nabadziņi nebija gaidījuši
tādu zibeni no tik zilacaini skaidrām debesīm, bet no rudmatēm varat sagaidīt
ne to vien. Saistībā ar šiem notikumiem atzinu sevi par rudmates tipam un
reakcijām īsti neatbilstošu, un ļāvu hennai izskaloties uz visiem laikiem. Stilā katrai niansei ir nozīme.
Ar Avīzes Nosaukuma ideju trijpusēji nāca klajā Valters Dakša, Māra Ulme un Betija Zvejniece pēc Krievijas—Ukrainas kara eskalācijas 2022. gadā.
2022. gada 5. septembrī tika oficiāli nodibināta Avīzes Nosaukuma patstāvīgā redakcija.
Kopš 2023. gada tiek pasniegta Avīzes Nosaukuma gada balva "Āža Bafometa pateicības balva par ieguldījumu kultūrā, brīvprātīgā darba veicināšanā un nekaunīgos nosaukumos".
Līdz 2025. gada martam Avīzes Nosaukumu izdeva izdevniecībā Valters Dakša, bet pašlaik – biedrība "Niedrības Bosaukums". No 2026. gada Avīzes Nosaukums sāk iznākt reizi divos mēnešos, tādējādi vairs neesot mēnešraksts, bet II-mēnešraksts.
Katrs Avīzes Nosaukuma numurs ir tematisks, kā arī ar savu galveno redaktoru, arī numuru vizuālais dizains mēdz drastiski mainīties.
Tā patiešām ir melna un ar gadiem top jo melnāka, piesūkusies ar mitrumu kā sūklis. Melnums, kurš sākotnēji slēpās tikai telpas stūros, nu sanācis teju līdz vidum. Aizvilcies ciet kā āliņģis. Tikai pašā dziļumā vēl skalojas pāršķelts gaismas laukums – blāvs, mušu noķepināts lodziņš.
Tā bija pirmā telpa, kurā spēru soli tajās mājās. Melnā Virtuve. Toreiz, pēc pilsētas šaurības, tā likās plaša. Spilgti zilas, eļļas krāsu noziestas sienas. Zemi, balsināti griesti, vienkāršs saimes galds, apdrupusi mūra plīts, uz kuras pastāvīgi gulšņāja pa pamatīgam cūkēdiena katlam. Līdzās, pulsējošā siltumā uz valganā klona, noskretušu toveru, plīts apnicīgo pavadoņu bariņš. Tukši vai pilni ar mizām, samazgām, tupeņiem. Atvērtām mutēm savu kārtu un vajadzību gaidīdami. Vienmēr gatavi aizķerties aiz svārku stērbeles vai piepeši mesties zem kājām, nošķiežot klupēju ar skāņu sūkalu šalti.
Melnās Virtuves elpa, paveroties durvīm uz kūti, ir mēslu un siena smārds.
- Ej, palūko olu brokastīm.
Mēslu smaka. Kad sajutu bērnu zem sirds, Melnā Virtuve mani izvēma, Izgrūda pa savām tvaikos piebriedušajām durvīm.
Patiesībā vēmu es. Turpat zemē, pie Virtuves durvīm, krampjaini raustīdamās kā slims dzīvnieks. Deguns kļuva pārjūtīgs. Smaržas pārvērtās par smakām, bet smakas par šķebenu dvingu. Ēdiens oda. Pasāku ēst savrup, cenšoties neieelpot barības smirdoņu. Melnā Virtuve mani neredzēja ilgi. Manam bērnam gandrīz nav ožas.
Es dusmojos. Mājas sirds mani atstūma. Nevarēju savārīt zupu uz tās kārstās plīts. Jo kas tad es biju? Izlutināta pilsētas mamzele, kuru vajadzēja mācīt.
Un tad ir brīdis, kad Virtuves mitrajā pustumsā rosās lopu kāvējs. Neredzu viņa seju. Man ir jāpalīdz, jo es vēl neprotu pateikt – „Nē”.
- Ej, atnes bļodu. Nav kur ielikt sirdi.
Un es redzu sevi skrienam un nesam savu mutes bļodu. Citu nevar atrast. Tumsa Virtuvē ir smaga un blīva no asinīm un smārda. Cenšos neskatīties uz briesmīgo, melno brūci, kura pirms brīža bija brūns, silts teliņš, un dienu iepriekš kāri zīda manus tievos pirkstus.
Pienu teliņiem nedod. Liela izšķērdība. Vāra linsēklu strebekli. Pienu vajag cilvēkiem. Piena upes no Melnās Virtuves kāsās caur baltu drāniņu, dzesējās akā, krājās pelēkās alumīnija kannās un agros rītos gaidīja pienvedējus olnīcas galā pie lielceļa.
Melna čūska miltus mala
Vidu jūras, uz akmeņa.
Mani sakoda melna odze. Un šķiet, ka lāse rūgtas indes joprojām rit manī.
Maza meitene ziemā, norādot uz garām ejošas dāmas mēteļa rudo lapsu, kliedza,
- Nēsāt ādas ir slepkavība!
- Tev taču garšo saldējums, vai ne? – Es pavaicāju. - Bet lai to izgatavotu, teliņiem atņem pienu. Un tad ... teliņus nogalina. Tātad slepkava esi arī tu.
Mazā meitene neteica neko. Melnās Virtuves Tumsas piliens tika arī viņai. Tās pašas Tumsas, no kuras iztek baltās piena straumes, ripo olas un biezpiena kamoli, svinīgi tiek iznesti gaļas gabali.
Lopu galvas stāv rindiņā uz plaukta turpat pie Melnās Virtuves durvīm, un to šaurās nedzīvo acu spraudziņas spīvi un pārmetoši noraugās lejup. Plaukts ir tieši virs vietas, kur es vēmu. Man ir nelabi to uzlūkojot pat tad, ja tur autiņā ietīts nevainīgi nokarājas balts biezpiena vīstoklis. Biezpiens smird, bet es pamazām iemācījos to ēst, jo kaut kas taču ir jāēd. Teļa gaļu nevaru paņemt ne mutē. Kūpoša, sārta sirds, baltā plastmasas bļodā.
- Dzīve tevi izmācīs, - dvašo Melnā Virtuve, un tās koši zilais plīts mūrītis ir melns no biezas mušu kārtas. Sīcošas mušpapīra sprogas šūpojas turpat deguna galā. Mušas ilgi ir dzīvas. Tās mirst lēni. No bada. Es saprotu, ka mušu ir pārāk daudz. Kūts mēslu čupa un tuvējās fermas rada miljardiem mušu. Dauzu ar pletni. Manas istabas tapetes top raibas no izšķaidītām mušām. Nogalinu prieka pēc. Lai būtu klusums, miers no rītiem un nenopēdots ēdiens uz galda. Dzīve mani māca. Un tā atkal ir melnā mācība.
Tomēr, gluži kā dzemdē aizmetas auglis, tumsa rada gaismu. Un Melnās Virtuves klēpis pavasaros rada dzīvību. Saules pamodināti nātru raibeņi sitas niecīgajā lodziņā. Kastē, galda lampas sildīts, čiepst dzeltenu cālēnu pulciņš. Ir reize atskriet kaķēniem un kucēniem. Piedzimšanas brīnums.
Manās krūtīs trūka piena, ar ko pabarot jaundzimušo bērnu. Cālēni sprāga kā mušas. Kucēniem bija cērmes. Ņudzīgiem kamoliem pa netīro grīdu. Pieci no sešiem kaķēniem gāja jūrskolā apskretušajos plīts priekšas toveros. Bērnam bija alerģija. Govs piens izrādījās inde. Nezināju, ka ir brīži, kad jāsaka „Nē!”, lai dzīvotu.
*
Melnā Virtuve joprojām ir turpat. Es vairs ne. Retajās reizēs, kad speru tur kāju, ievēroju, kā tā novecojusi. Viņa redz, ka es arī. Spožās sienas appelējušas, baltie griesti – sapuvuši un izliekušies, pilni trūdiem nokarājas kā grūtnieces uzblīdušais vēders. Katru reizi, stāvot zem draudīgā smaguma liekas, ka reiz tas sagrūs man virs galvas....
Nekas jau nebūs noticis. Melnā Virtuve līdzīgi melnajai hindu dievietei Kali atkal dzemdēs Nāvi tikpat viegli kā iepriekš deva Dzīvību un izšļāca baltu Piena Ceļu Visuma melnajā naktī.
Ieeju tās Tumsā, nospiežu slēdzi pie plaisu izgrauztās sienas. Iedegas Gaisma. Un ap kailo spuldzīti telpas vidū kā planēta sāk riņķot apmulsusi pavasara muša – visu mušu varenā Pirmmāte.
Nolasīts prozas lasījumos. 2011. Latvijas Literatūras centra organizētie Prozas lasījumi. Spīķeri. Rīga.
Eseja "Nāves Deja" 2014.
Kopš pērnā Veļu laika jaušu vēderā tādu kā kamolu, kā čūsku murskuli. Tas lokās dejā snaikstīdamies un tīdamies augums ap augumu. Jūtu kamola springumu savelkamies aizvien ciešākā mezglā. Liekas, indes odzes ievijušas manī migu un dara sāpes, bet es zinu - tās nav manas. Cilvēki ... es jūtu viņu trauksmi un bailes. Un mans augums jūt tautas auguma sāpēs. Tās izstaro uz mani un pasludina Nāves esamību.
Mēs tikai izliekamies Viņu neredzam. Vai tādēļ, lai Viņa neredzētu mūs? Kas Viņa ir? Baltā drānā ietinies masku tēls vai plānu, pelēku ādu apvilkts Viduslaiku ģindenis, kurš Nigulistes baznīcā, gleznotāja otas radīts, priecīgi lec kopā ar dzīvajiem.
Vai viņa ir balta?
Pirmo reizi satiku Nāvīti Ziemsvētkos. Tobrīd Viņa ir jauna, garkājaina meita, balinātā linu autā, galvu satinusi sēd ragutiņās un gaida uz Bluķa vilkšanu. Viņai ir lauzta kāja. Jā, dancodama salauzusi.
„Tiesa, tiesa, ne meliņi”, - viņa smejas. Acis dzirkstī zem auta malas, smejošās lūpas - aizklātas. Kad jādejo, viņa ceļas un lec uz vienas kājas. Otra vēl esot saudzējama. Ejam aplī ap viņu.
Nāve, Nāve, nāc jel drīz,
Ņem tos vecos puišus līdz
Vecie puiši tup uz krāsns,
Gaida kad tā Nāve nāks.
Un, protams, šie to vien gaida, ja reiz tik jauna un smuka meita. Kājas kā dzērvei, kakliņš kā gulbim, balta kā līgava. Tikai skāde - kāja kliba. Nav lāga, jau līgavas dancī vārgule. Nekas. Šo gadiņu sadancos ar šo, gan citu gadu būs cita. Katrus Saulgriežus kāda sieva apvelk balto autu un nāk klātu dejojama, lai kad īstā Nāve nāktu varētu sacīt, - labu dienu, bet tikko jau esam dancojuši. Ej uz mieru.
Balta nāca Veļu Māte, bet varbūt Viņa ir melna kā vasaras tveicē pāršķelta velēna.
Melnās čūskas izlīdušas sildās saulē. Pārslidinu kāju karstam motocikla rumpim. Asfalta lente speltē izkususi spīd kā lunkana rāpuļa mugura. Tikko piestājam, ādas veste sāk smacēt. Bikses - biezas kā bruņas. Ķivere spiež un trūkst gaisa, tomēr čaula spēj pasargāt no dejas ar jauko meiču. Daži baikeri ir vēl piesardzīgāki – motociklu sānus klāj „jautro rodžeru” viepļi, vīru ķermeņus – tetovēti krusti, nāvīgi apdrukāti krekliņi, nāves galvas gredzenos un ķēdēs, lai ... Nāve atpazītu savus dancotājus.
Kad motocikli aiztraucas garām, autovadītāji kļūst nikni.
- Donori, - galvu pa lodziņu izbāzis līdzīgi čūskai šņāc kāds cilvēks. Var saprast – tam vecim skauž. Ceļi ir šauri, dzīve – īsa, braucēju - biezs. Pašu izvēle, taču piesaukt Nāvi jau gribas priekš cita. Dažbrīd liekas, viens skaudīs otru pat griežot valsi, jo citam, lūk, tiek tango. Bet tur jau atkal neko nevar darīt.
Katram esot sava deja. Tā, kurā viņš var būt pats, patiesi līdz galam izdejot dzīvi. Kura ir mana?
Ja nu Melnā sieva nāktu un ielūkotos manās acīs? Ko dejotu es?
Atceros, rokdarbu kārbā - melna filca gabals. Izgriežu tajā redzokļu vietas. Pielaikoju. Skatos spogulī. Manas zilās acis piepeši veras melnas. Vai tās maz ir manas? Varbūt tā ir Viņa, kas raugās manī. Nodejot Nāvi? Pavasarī?
Jā, man ir kartona ķekatu izkapts garā kadiķa kātā.
Nāve, Nāve, nāc jel drīz,
Ņem tās vecās meitas līdz.
Vecās meitas tup uz krāsns,
Gaida kad tā Nāve nāks.
Un ko tad Viņa nāk? Vai tik vien kā lūgt uz deju?
Viņa pienāk tik cieši klāt, ka Viņas saltā elpa sajaucas ar tavu un ielūkojas tevī tik dziļi, ka stingais skatiens sniedzas cauri laikam pat tur, kur tevis nav.
Un ja nu Viņa saka ,- esi gana dzīvojis un jautā, - Kāda tavai dzīvei jēga?
Un te nav runa par fizisko ālavību. Te ir runa par garu.
Varbūt pat visas tautas garu. Un tā ir arī tava atbildība.
Varbūt mums nav bail no Viņas, bet no tā ko atbildēsim un no tā, ka viņa smiesies zobus plaši pavērusi. Kam viņai lūpas, ja vieni vienīgi smiekli?
Deja.
Visu pavasari dzīvoju vienlīdz spriega un miegaina kā
kaķis. Brīžiem ieklausos čūsku kamolā. To zvīņas ir sacēlušās kā puspavērtiem čiekuriem un sausi skrapst trīdamies viena gar otru līdzīgi kastaņetēm.
Kur dejot?
Protams, uz ceļa.
Braucot ierasto riteņa trasīti, pagriežu galvu pa kreisi. Ceļš cauri pamestam ābeļu dārzam ietriecas tieši horizonta punktā, kur kā sarkans rats Aizsaulē grimst Saule.
Decumanus – nolemto ceļš.
Dejai jābūt uz tā, baltiem putekļiem ceļoties, sīkiem oļiem šņirkstot. Ābeles baltos ziedos, bet gaisā - uzvirmo stinga salnas dvaša. Kurš zin, kuru rītu tā nāks.
Negaidu rītu, ņemu vakaru. Steigā sametu lietas uz riteņa bagāžnieka. Apvelku acis ar melnu, lūpas – ne, paspēšu uz vietas ... nav laika, nav laika ... Saule riet. Tā laižas lejup neticami strauji. Tā dejo galopu. Mēs ar riteni arī.
Līdz ceļam gandrīz desmit kilometru. Joņoju pa dangām tā, ka put. Ceļš ir bedrains. Īsts vecās mātes veļas šrubis. Kameras statīvs kratās kā veci kauli. Melno kleitu esmu saspraudusi teju līdz viduklim. Vienalga kā izskatās, ka tik nepinas pa kājām. Minu pedāļus, mugura slapja, mati līp pie pieres. Saule riet. Man jāpaspēj. Šaujoties cauri sīkam, izmirstošam miestam, iepretim veikalam ieraugu vientuļu nācēju un apķeros, ka garā izkapte uz riteņa ragiem izskatās traki ... smejos baltus zobus rādīdama.
Par laimi, citu ļaužu nav ... pielipuši mājas altāriem, kur izšķiras teju vai Latvijas liktenis - hokeja fināls.
Saule sastingst virs mežu galiem un piepeši strauji aizkrīt aiz pamales.
Par laimi, esmu jau klāt. Asi pagriežu stūri un iemetos ceļā. Minos pēdējiem spēkiem. Esmu nodzinusies slapja. Kāda tur vēl deja? Tūliņ būs tumšs. Ierastu roku izrauju statīva kājas garas kā maikstes. Uzstādot kameru trīc rokas, ātrāk ... no austrumiem pāri vāžas melnu mākoņu siena ... tikko stājos, lai uzmeklētu skaņu treku, asinskāri uzbrūk odi. Uzlieku vienu pirms īstā, apvelku lūpas ar melnu, aizklāju seju ar masku ... apvaldu elsas. Kameras vienaldzīgā acs tukši veras manī un piepeši rotaļu izkapte pārvēršas skanīga tērauda asmenī.
Es neesmu es.
Es esmu Viņa, un Nāve dejo savu bezgalīgo deju.
Neprotu kādu. Un tad ...Viņa saka, - nebīsties, es esmu radīšana, visa gals un sākums.
No negaisa mākoņiem izšaujas balts zibens. Mūzika beidzas. Pūlos attapties. Vācu izsvaidītas mantas, pakoju riteni. Atkal esmu es pati - naktī, melnā pļavā alkaini griež grieze, debesīs plaiksnī rūsa. Lēni ripinu mājup.
Čūsku vijums manā klēpī beidzot atraisās un kā sodrēju tērcītes rit miklu ceļu pār muguru. Otrā rītā, noskatos filmas 5 minūtes un pūlos aptvert kas noticis. Vārdi uz papīra veido rindas ... Viņa ir vienlīdz salta un karsta.
Vienlīdz kaislīga un mierīga.
Vienlīdz gracioza un brutāla.
Vienlīdz uzmanīga un vienaldzīga.
Vienlīdz balta un melna.
Vienlīdz pievilcīga un atbaidoša.
Viņa dejo tālu, notiek citur, pļauj citur, Viņa nenāk pie tevis, nenāk pie tavas tautas ... tikai tuvojas, piedraud, pārbauda asmeni, novēršas ... vēl nav laiks ... Viņa dodas prom, bet neaiziet ... Viņa nevar. Viņa ir Dzīvības daļa - Vārti uz jaunu dzīvību.
4.11.2014. Skaņupē.
Nolasīta Prozas lasījumos "Mansardā", Rīgā. https://www.prozaslasijumi.lv/2014
Eseja "Dievu kalns" 2013.
Spēka ir maz.
Dzīves līnija kā iesprūdusi saujā, kā aizdambēta. Jūtos niecīga un viena, lai
gan tā nav. Aiz aizsprosta ir cilvēki, tie plešas kā ezers, bet viņu darbi un
domas ir tālu no manis. Otrpus.
Mans ceļojums laikā un telpā turpinās. Šis
posms ir sācies gandrīz pirms pus gadsimta. Ritējis ziemu Rīgā, vasaru –
Lielvārdē, līdz no meitenes kļuvu par sievu un paliku Lielvārdē uz ziemām.
Garām, tumšām, dubļainām. Tādām, kurās nevar atrast vietu. Tāpat kā grūti ir
atrast siltumu drēgnā istabā, kurā nav gaismas, jo nezini kur ir slēdzis vai
kur stāv svece, neatrodi krāsni un mēģini kurt uguni turpat uz grīdas.
Es sakūru uguntiņ
No deviņu žagariņ.
Sildās Dievis,
sildās Laima -
Mana mūža licējiņ.
/T.dz./
Mazo Dievu kalna
gabaliņu, ko Daugava vēl taupījusi, vasarās esmu redzējusi tikai no pilskalna
puses – svītraini, kārtainu sānu, kā
nograuztu kūku. Pa zemi turp netiek. Rumbiņas upe kā rāvas tekums priekšā,
otrpus - saimnieku zeme, nedomā pāri iet. Tā tas stāv - savrup un nepieejams.
Ļaudis grozās otrpus upītes ietekai, pa pilskalnu. Krusnešu brāļu pilsdrupas
izmīdami un Lāčplēsi piesaukdami. Turpat stāvajā krastā - Andreja Pumpura
muzejs un akmens „Lāčplēša gulta”. Var jau būt, ka Lāčplēša, jo bija arī kolhoza
„Lāčplēsis” laiks. Vedot izlūzis krietns gabals, kuru nu piedienas saukt par
„segu”. „Sega” gul uz zemes līdzās lielajam akmenim. Pakāpjoties uz bluķēna var
ierāpties „gultas” vērumā un glūnēt pār malu uz Daugavas krastu, kur pēc
Pumpurā teiktā Lāčplēss ar Meno Bruņinieku cīņas karstumā lejup nokrituši un
rūkdami nogrimuši. Mati jau abiem aļģu sanesu melni, drānas piesūbējušas,
bruņas un zobeni rūsas sakosti. Tiek jau teikts, ka tie tur abi arvienu pa
dzelmi sitas un reiz nāks uz augšu. Nezin tik abi vai viens no tiem, un nezin
vai viņus tādus kā tie nāktu kāds spētu atpazīt. Neredzamā Tumsas cīņa ar
Gaismu, kura arī top par tumsu, kā ugunīs sadeg, parvēršas oglē, ūdenī nodziest,
kodinās sārmā un velējas balta. Un tā uz riņķi kā vainags. Un nevar zināt kas
no tā slikts, kas labs, jo tas ir tik cieši, ka nevar viena bez otras būt. Un
baznīcas tornis balti slienas turpat un tai pat krastā, kur melnais Bruņinieks
esot kritis.
Daugavas vārava,
ūdeņu meita, tā pati, kura zem nogremdētā Staburaga gula, atpeld un prasa.
- Vai Rīga gatava?
Pa simtu gadu pa ceļam uz Rīgu pie Lielvārdes
piestājas, lai palūkotu kā kāvējiem sokas. Tik tie cīņas karstumā duļķes sakūluši, aizvien viņas nenomana. Un tā viņa
aizpeld gulēt atkal uz simtu gadu. Daugava pa tam kropla un uzblīdusi rij un
deldē savus krastus tā, ka Dievu kalns jau gandrīz dzelmē ierauts. Un kam
ļaudīm Dievu kalna vajaga, ja baznīca?
Ir ziemas, kad
iegriezies ziemelis pūš ilgi un nikni līdz ledus uz Daugavas vēl pirms sniega
uzsalst stingrs un gluds. Un cik sniega, tik ziemeļvējs nopūš ledu pliku un tas
turās gluds bez atkušņa vai pusi ziemas.
Tā gadās reti, bet kad tas ir gana biezs, var ņemt slidas un laisties
pāri un arīdz augšup uz Dievu kalnu. Manas slidas ir gadus divdesmit vecas un
no baltām par palsām noplukušas.
Slidoju uz augšu,
vējš mugurā, viegli. Daugavas ledū plaisas. Ik pa laikam, kur ledus vēja
nopūsts melns, plaisas izdzinušas tīmekli. Kā zirneklis būtu audis. Ko gan viņš
ķer? Vāravas? Ne mani - pāri tīklam un garām. Slidoju no līcīša ietekas, garām
Lielvārdes centra, uz augšu līdz bijušā kolhoza „Lāčplēsis” bijušajai zemei.
Tagad tā gabalos saraustīta, kā lācis pats būtu plēsis. Un vasarā gar Daugavas
malu vairs nenoiesi kā reiz maza meitene gāju. Sētas un suņi. Nikni sumpurņi
dzelžu tīklus novilkuši. Ne pāri tikt. Vienīgi ziemu pa ledu un vēl nedēļu
vasaras beigās, kad Keguma HESā slūžas palaiž vaļā un ūdens krātuvi nolaiž. Tad
Daugava laizīdamās rāpjas uz veco gultni, bet sniegt jau nesniedz. Taču gar
dubļaino malu kāds gājējs paiesies. Pūstoši un vēl dzīvi gliemji skraukšķ, un
reizēm kāja iegrimst līdz potītei. Dūņas, sanesas un smirdošas, augusta nogales
saulē ceptas piekrastes augu lēkšķes, bet nebaidies ej. Šis ceļš ir tavs, taču
uz Dievu kanu gan pa puvienu netiksi. Pie ģimenes dārziņiem paliksies. Arī
labi. Uz to kalnu ceļš vien retajam minams, un ja iet tad zina, ko meklē.
Dievukalns aiz
Rumbiņas upītes. Tur dubļainām kājām nevar.
Ir ziema, kurā
tieku. Viena ziema. Esmu nosalusi un nogurusi taču prieka pilna. Atceros
dzirkstīgo sajūtu krūtīs, vēderā un kājās. Bezgalīga slidotava, kurā traucies
kopā ar vēju un tas ir divreiz ātri. Slidas nes viegli un droši. Daugavas
melnie dziļumi netiek klāt. Diena ir pelēka un vējš velk zemus mākoņus uz
puteni. Uzsnigs un būs atkusnis, kurš darīs ledu slapju un nedrošu. Jūtu, ka
būs tikai šī viena diena. Jūtu, bet neticu. Liekas, ka laika un iespēju ar
vienu vajadzētu būt vairāk. Iespēju iespējamība.
Māju rindas uz
krasta izskatās koši un nevainīgi kā Ziemassvētku kartiņās. Drošvien, vakaros
tur aizvien spīd svētku lampiņas. Arī sumpurņu lampas. Kurš tās var atšķirt? Kā
var atšķirt sumpurņus? Visi ļaudis ir labi. Sumpurņus var atšķirt, jo tiem
dažreiz uzrodas suņu purni, un tie tevi rej riedami. Visvairāk tie rej, kad ej garām,
jo tiem skauž, ka viņi tup, bet tu ej. Niknākajiem patīk klupt virsū no slēpņa.
Tad viņi pamanās kost. Bet ir arī tādi kuri nekož, vien apnicīgi vaukšķ. No
tiem sāp nevis ciska, bet galva.
Uz Daugavas vidus
es tos ne dzirdu, ne redzu. Tie ir tālu uz krasta. Un beidzot esmu arī līdz
Rumbiņas ietekai. Kalna nošķeltais sāns cieši pie ūdens un jāmeklē mala, kur
kāpt uz zemes. Atstāju slidas kājās, jo tā vieglāki tikt stāvumā. Cērtu asos
dzelzs purngalu robus sasalušajās lapās. Zem tām ledaina zeme. Tieku augšā. Nav
augstu. Liepas. Vesels kailu liepu puduris. Mātes koks. Ieklūpu liepās. Vilku
mēnesis.
Gani gani sargiet
kazu.
Kazai jāja
preciniek.
Skic, kaziņa,
mežiņā
Liepu lapu
lupināt.
Tikai pati
piesargiesi
No tā meža
junkuriņ.
Tu, kaziņa, pati
zini
Kāds vilkami
mundieriņš.
Īsi, strupi
kamzolīši,
Pazolēti zābaciņ.
/T.dz./
Atspiežu muguru
pret liepu un laižu skatu pār Daugavu. Balti melni svēdraina, sastingusi.
Tālumā pāri guļ Lindes parka koki un zilpelēki Birzgales priežu sili. Rudenī
tur melleņu un brūkleņu mētras. Kājās čab ķērpjos mīdamas. Tagad stīvi un salti
līdz pavasara gaismai un pumpuru čaumalu lietiem. Pieveru acis. Paliek vien
sajūtas, skaņas, brūno liepu lapu čaboņa ziemas vējā. Iesitas alkana zemes un
dūmu smaka. Varbūt no kādas krāsns, varbūt no kura, kuru guņas kūrušas. Tur
pāri pret Daugavas vidu gul sala. Vai tiešām tā gula? Vai nav nogrimusi?
Nogrimusi! Ūdeņi aprijuši. Ledus vāziens virsū. Sāk riesties vakara krēsla,
vējš iegriež un sīks putenis aizsedz tālo krastu. Kapāju lejup no kalna. Kas nu
par kalnu? Pauguriņš. Pat slidu nenovilku. Tāpat vien noklumzāju līdz ledum. Ne
jau zeķēs būtu kāpusi. Atceļš nav vairs tik viegls. Ziemelis dzen sejā sīku
sniegu. Negrib, lai ņemu atceļu. Ledus durstalas kapā bez stājiena. Kad pati
apstāju, uz mirkli vieglāk. Cīnos uz leju pa upi. Jā, arī vasaru te Ķeguma
žmauga dēļ jākuļas airiem, straumes nekādas kā dīķī. Paveros atpakaļ.
Dievu kalns atkal
liekas līdzīgs svētku pīrāga paliekai. Svētki beigušies. Jubilejas svecītes
izdegušas. Guņu uguns nodzisusi. Ko man te? Vēl trīs kilometri Daugavas zem
slidu. Un gadi nedroša ledus.
