Gaisma un Tumsa.
Gaisma. Paņem baltu audeklu, baltu krāsu uz uzglezno to.
Paņem baltu krītu un uzraksti uz baltas lapas. Baltas gaismas šaltis. Tīri ,
skanīgi smiekli.
Ej, Laimiņa, tu pa priekšu,
Es - tavās pēdiņās.
Viņas soļi ir tik viegli, ka nepaliek pēdu. Vienīgi apjausma.
Es lasu viņas grāmatu un tajā nav burtu. Viņai nav melnās krāsas. Redzu vien
lapas žilbo baltumu, laimīgu jābūtību. Mums jābūt laimīgiem, jābūt veseliem ,
jābūt mīlētiem....., bet vai tā ir?
Balto uz baltā neredz. Uzraksti ar baltu uz
balta un tu būsi uzrakstījis NEKO.
Palūdz talkā Gaismas māsu Tumsu. Viņai ir melns zīmulis un melna
tinte.
Paņem Tumsas melno un uzraksti Tumsu. To nevar noliegt, jo tā
ir tevī, manī, katrā no mums. Ieklausies, ko tā saka. Paveries viņas daiļajā,
skumjajā sejā. Viņai ir melna kleita, viņas mati kā čūskas aizvijas līdz
viduklim un viņas tumšās acis ir pilnas jautājumu.
Ai, Indrānu vedekla, vai tavam bērnam vajag vairāk kā svešam?
Ai, Indrānu dēls, kam tu ķildojies ar savu tuvāko, nepildi
solījumus, izliecies par nespējīgu, kad tev lūdz palīdzību, pārdod tēvu zemi, nesātā grāb,
ko tev patiesībā nevajag un tava meža vietā tagad ir vieni celmi?
Tumša tumša
tā eglīte,
Kur Saulīte nakti guļ.
Vai tā ir egle, kuru liek pie bēru mājas? Kas
mums vainas?
Kādēļ mūsu dziesmas skan skumji?
Kādēļ mūsu Veļu laiks ilgst
ilgāk par mēnesi?
Kādēļ mēs pusi vasaras svētījam kapu svētkus?
Kādēļ mums tik
svarīgi aiziet uz kapiem, ja zinām , ka dvēseles mājo Debesīs?
Kādēļ mums tik
daudz sēru dienu?
Kādēļ mēs neprotam piedot?
Kādēļ aizmirstam par saviem
dzīvajiem varoņiem, bet augstu godājam mirušos?
Ko tad vairs līdz mūsu raibie
pušķi un labie vārdi?
Pēdējais gods?
Bet kur tas gods bija visu dzīvi?
Vai cik Tumsa ir viltīga! Iedzinusi stūrī! Un viņas rokās trīc
pēdējais, trumpja dūzis. Viņa pienāk cieši klāt un saka, - tu nemitīgi lūkojies
un rocies pagātnē, jo baidies, ka nākotnes nav. Es atbildu, – nē. Un tu? Pasaki
pretī Tumsai, pasaki Tumsai sevī , - ka beidzot novilksi sēras par to, kas nav
sanācis, un sāksi līksmot par to, kas ir dots.
Tec, Saulīte, pagaid mani,
Ko es tevīm pasacīš’.
Saule riet. Drīz pavisam drīz. Varbūt var paspēt raitā solī
līdz jūrai. Jāiet, kamēr gaišs, kamēr Saulīte zeltena, kad sāks sarkt, būs par
vēlu. Kamēr aizskriesim līdz krastam, vien sarkana blāzma pa pamali. Saulriets ir
drebošas gaidas un spožs krāšņuma mirklis. Laiks ir mirkļu plūsma, laiks ir
miršana. Saulrietā to redz viskošāk - verdoša mirkļu neapturamība. Tu nevari
apturēt Sauli. Dari ko gribi. Raudi vai dejo.
Tumsa saka, - ziemas dienas ir īsas.
Gaisma saka , - tu redzēsi,
pavasarī tās kļūs garas.
- Un tad? – vaicā Tumsa , - tā viena alga norietēs. Tu nevari
darīt cilvēka gājumu bezgalīgu, valsts pastāvēšanu nebeidzamu.
Gaisma teic, - jo augstāk Saule kāpusi, jo
ilgāk kavējas.
Mēs esam dzirdējuši, ka ir cilvēki, kuri dzīvo Metuzāla mūžu, un
ir bijusi tūkstošgadu Roma. Bet varbūt galvenais nav ilgums. Arī īsa dzīve ir
dzīve, īsa diena ir diena ar ausmu un rietēšanu. Un kas tai pa vidu? Kā paliek
ar veikumu? Vai liekāka vērtība, ja cilvēka dzīve ir dižiem darbiem pilna, vai
bijusi vienīgi rotaļa? Vai vienmēr ir svarīgi augļi? Varbūt reizēm gana ar ziedēšanu?
Auga auga rūžeņa
sorkona dorzā...
Uzziedi par mums , Saule. Uzziedi pār visu debess jumu.
Brīdī, kad satiekas Gaisma ar Tumsu, sveicot viena otru kvēlā apskāvienā.
Es
runāju uz mums, mani mīļie. Uz mums, kuri sēžam vienā laivā un zem vienas
Saules. Lai gan viens domā ,ka sēž glaunā mājoklī, otrs nīkuļo mazpilsēta, kāds
lepni ēd speķi lauku sētā , bet vēl kāds rakājas pie miskastes. Mūsu Saulei ir
vienalga, ko mēs katrs sev esam sataupījuši, un viņa norietēs visiem vienādi. Vai
kāds domā, ka viņam būs sava personīgā Saule pēc tās rieta? Vai kāds domā, ka
viņam būs palikusi sava personīgā Latvija, kad tā būs beigusies pārējiem? Mums
ir jāiemācās nepārdot tēvu zemi un savu dzīvi. Nav pasaulē tādas naudas un
tādas mantas, dēļ kuras drīkstētu to darīt. Mums ir jāiemācās atbalstīt vienam
otru gan vārdos, gan darbos. Mums ir jāiemācās nesavtība, devība un sadarbība.
Mums ir jāiemācās redzība un dzirdība. Mums ir patiesi jāiemācās mīlestība. Un
mums ir maz laika.
Saule riet.
Neapturami.
Teic, ka cilvēka dabu nevar mainīt. Lapoju vēstures grāmatas
un man gribās tā saukt par kara, alkatības, godkāres un naida grāmatām. Kādu
grāmatu rakstām mēs paši? Tagad, šobrīd? Kaut tā būtu gaismas, skaistuma ,
prieka, labestības un gudrības grāmata. Un kaut tajā nebūtu neviena melna
burta.
Mani mīļie, man gribējās
jūs smīdināt, un smieties pašai, bet man
nav tiesību. Brīdī, kad riet Saule man ir jāsaka - mācamies būt par Sauli katrs
un būsim kā Saule viens otram.
Noriet Saule vakarā
Zelta zarus zarodama.
Kaut tam mūsu mūžiņam
Jel pusīte tā zarotu.
15. 11. 2013.
Nolasīts Rakstnieku kopas "DORE" Prozas lasījumā "Karstas rindas" , LU Akadēmiskajā bibliotekā Rīgā . 7.12.3013.
Performance
Paņem melnu tinti, baltu lapu un uzraksti ... to, kas ir patiess kā asinis no tavas sirds ...
Lai tava spalva dejo,
Lai tā krīt,ja jākrīt, un top pacelta, kad pienācis laiks.
Lai tā vienmēr ir ar tevi.
Lai tā esi tu.
Einārs Kvilis ( ģitāra) , Sanrda Sabīne Jaundaldere ( deja).
