Jūtnis-Sajūtnis. Krāsojāmās pasakas. 2021.

"Jūtnis-Sajūtnis" ir projekts, kurš radīts bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Tas veidots no drukātās daļas  - krāsojāmās 30 pasaku grāmatas un 36 krāsainu kartiņu spēles un  digtālās daļas, kurā harmoniski apvienojas māksla, aktiermeistarība, mūzika un animācija. Digitālās daļas sastāvā būs 31 sajūtnes video, un ievada video, kurš domāts bērnu un jauniešu ar īpašām vajadzībām vecākiem un pedagogiem. Visi video būs pastāvīgi un brīvi pieejami Jūtnis-Sajūtnis kanālā YouTube.

Sociālājā projektā darbojas biedrība "Arimondi" un režisore Dita Danosa, https://arimondi.weebly.com/

komponiste Indra Riše, 

izdevniecība "Sapņu spalva" un Lelde Braķe-Klaverī, http://www.sapnuspalva.lv/

animātoru apvienība - Dace Liepa, Sabīne Moore, Silva Utane, 

Aktieris Varis Klausītājs, digitālais mākslinieks Valdis Torms, surdotulce Lilita Logina.

Idejas, zīmējumu autore un māksliniece Santagora un es, kā pasaku tekstu autore.

Mīļie draugi un interesenti, lūdzu ziedot idejas realizācijas atbalstam!

Konta Nr. LV48UNLA0055001414077

"ARIMONDI", Reģ. Nr. 40008272564

Ar norādi: Ziedojums projektam "Jūtnis-sajūtnis"

Valstiskās organizācijas un NVO, kuras pārstāv bērnus un jauniešus ar īpašām vajadzībām, un kuras vēlas saņemt arī projekta drukātos materiālus, lūdzam pieteikties biedrībā "Arimondi".

 E-pasts: arimondi.arimondi@gmail.com

https://www.facebook.com/Jutnis/videos/376008626231873

JŪTNIS SAJŪTNIS

Esi sveiks! Prieks iepazīties! Mans vārds ir Jūtnis. Mana ģimene ir jutoņi. Tāpat kā Tava ģimene ir cilvēki. Man ir tēvs Justs, māte Justīne un daudz radu. Mēs ļoti mīlam viens otru.

Reiz, kad manis vēl nebija, māte Justīne iemīlējās tēvā Justā un izdēja olu. Tēvs Justs to izperēja un es – Jūtnis izšķīlos, izčaumalojos, izripoju un sāku izdzīvoties pa pasauli. Es aizvien mācos izjust to, kas notiek. Lai es to varētu, man ir dzirdīgas ausis, jūtīgi mati, mēle, deguns, pirksti, āda, acis un pats galvenais – sirds. Un vēl man ir jauka draudzene Juta.

Kad redzu, kā pasaule reizēm top gaiša, reizēm – tumša, tēvs Justs saka, ka tā ir diena un nakts.

Kad ievēroju, kā pasaule daždien kļūst koša, daždien – pelēka, māte Justīne skaidro, ka to sauc par prieku un bēdām.

Kad jūtu, ka pasaule reizēm ir silta, ka karsti metas, reizēm – auksta kā drebuļi, draudzene Juta smejas, ka to dēvē par „mīlēt” un „nemīlēt”.

Vēl es jūtu, ka reizēm ir skaļi, klusi, smakojoši, smaržīgi, mīksti, cieti, mierīgi, garlaicīgi un tā bezgala. Dažkārt man visi mati saceļas gaisā no tā, ka es vienlaicīgi visādi jūtos. Iedomājieties, kā ir ar baudu ēst kaut ko garšīgu, tad sajust ēdiena slikto aromātu un bažīties, ka varbūt no tā var sākt sāpēt vēders.

Vislabāk man patīk jūsmot. Visjūsmīgāk ir jūsmot kopā. Vismazāk man patīk raudāt. Visraudīgāk ir kaukt kopā. Mēs jutoņi to labi zinām, sanākam barā un tad tik līksmojam, lecam, jokojam, uztraucamies, garlaikojamies, tracināmies, baidāmies... Iedomājieties, cik bailīgi kļūst, kad bailīgi jūtamies! Kad stāstam, kā mūs apdraud, kā grib uzbrukt un ko var nodarīt! Kad mums apnīk, mēs darām ko citu, piemēram, jokojam. Darīt kopā nozīmē pavairot darīšanu. Just kopā nozīmē pavairot jušanu.

Jūti kopā ar mums.

Tavs Jūtnis

JŪTŅA PASAKAS

                                                                                                                             Māksliniece Santagora

KAUTRĪBA

Lūsijai ir mīksts kažociņš, kupla aste, pušķotas austiņas un mirdzošas acis. Viņa ir ļoti skaista, līksma, atjautīga un kautra. Lūsijai patīk puisis Lūsis, un viņai piemetas kautrība, kad viņš ir līdzās. Tad viņa nosarkst. Viņai gribas lūkoties uz viņu, bet viņa neuzdrošinās. Viņai gribas runāt ar viņu, bet viņas atjautība ir pagaisusi. Viņai gribas tam patikt, bet viņa baidās, ka nav pietiekami skaista.

– Jā, esmu mazliet kautrīga, bet es sajūtu īpaši lielu kautrību puiša Lūša dēļ, – teic Lūsija. – Kad man jāstāv un jāsarkst, es jūtos kā gliemis, kurš grib ievilkt savu augumiņu dziļi gliemežnīcā.

Vakar Lūsijai bija dzimšanas diena. Viņai ir skaista, liela māja un viņa gaidīja viesus. Iešķindējās durvju zvaniņš, Lūsija piegāja pie loga, lai slepus palūkotos, kurš atnācis. Pa mežģīņu aizkara caurumiņu viņa ieraudzīja savus mīļos draugus – Lācinieku, Žagati, Zaķuli un Kaķuli, Murkšķi un Purkšķi, Lupatausi un Klumpatu. Viņi bija atnesuši Lūsijai dāvanas.

Lūsija iesmējās un nopriecājās. Viņa steidzās atvērt durvis, lai draugus ielaistu, bet, pieejot tuvāk logam, piepeši ieraudzīja arī puisi Lūsi. Viņš stāvēja draugu pulkā ar baltu rožu pušķi rokās un izskatījās brīnumskaists un labs.

 Lūsija nosarka un sastinga. Lūsijai gribējās satikt draugus. Viņai gribējās dāvanas, svinības un puķes. Īpaši viņai gribējās satikt puisi Lūsi, bet uznāca tik liela kautrība, ka ... viņa nevarēja atvērt durvis.

 Draugi, brīdi gaidījuši, aizgāja mājās. Puisis Lūsis palika visilgāk, bet nesagaidījis Lūsiju, atstāja rozes pie mājas sliekšņa.

Kad Lūsis bija prom, Lūsija atvēra durvis, pacēla puķes, ieelpoja to smaržu un sāka raudāt.

Garām rāpoja Gliemezītis un jautāja: – Kādēļ tu raudi, Lūsij? Vai kas noticis tavai mājai?

– Ak, jā, – atbildēja Lūsija, – mana māja ir tik stipra, ka es nevarēju atvērt tās ārdurvis, lai satiktu draugus.

                                                                                                           Māksliniece Santagora

GARLAICĪBA

Šoruden Āpšulis un Vāveris sāka iet meža skolas pirmajā klasē. Skolotājs Ūpis dzīvoja ozolā, bija augsti mācīts un augsti godājams.

– Dzīvē vajag tiekties uz augšu, – tupēdams ozola pazarē, sacīja Ūpja kungs. – Tikai tā var sasniegt ko jēdzīgu.

To sakot, viņa dzeltenie milzu redzokļi vareni bolījās un viņš izskatījās briesmīgi gudrs.

– Te ir mājas uzdevumu burtnīca, – Ūpis ūjināja. – Ja iemācīsieties izpildīt darbu ar jēgu un uzzināsiet ko jaunu, sāksiet apjēgt, kam īsti ir jēga.

To pateicis, Ūpja kungs iekāpa dobumā, nožāvājās un devās gulēt.

– Laikam viņam ir garlaicīgi ar tādiem nejēgām kā mēs, – teica vāverēns.

 Āpšulis un Vāveris gribēja kļūt jēdzīgi un atvēra burtnīcu, lai mācītos, bet viņi nevarēja.

Burtnīcā ņirbēja nesaprotami cipari un ķeburi. Skolnieki neko nesaprata.

– Varbūt mums jātup kokā, lai ko apjēgtu. Ūpis tā darīja, – ierosināja āpsēns.

Viņi uzrausās pazarē, ilgi vēroja burtnīcu, taču tas nelīdzēja.

Vāveris patrina kreiso aci, tad labo un noplātījis muti, kurā bija tikai četri zobi, un  teica: – Liekas, ka man acis līp ciet un žāvas jau kļūst tik lielas, ka mute tām top par mazu. Man nav vietas tik lielai žāvai, kāda tagad nāk. Ko lai dara?

– Labi. Mana mute ir lielāka. Es nožāvāšos tavā vietā, – sacīja Āpšulis un nožāvājās tā, ka varēja redzēt viņa sešdesmit zobus.

– Kas man kaiš? – īdēja Vāveris. – Es pat vairs nebrīnos par taviem zobiem!

– Domāju, ka mums piemetusies garlaicība, – nopūtās Āpšulis.

– Kā Ūpja kungam nebija garlaicīgi uzdot mums mācīties ko tādu? – žēlojās Vāveris. – Viņš apgalvoja, ka, risinot uzdevumus, mēs iemācīsimies kaut ko jaunu.

– Jā gan, un viņam ir taisnība – agrāk mēs nepratām garlaikoties, – Āpšulis secināja.

                                                                                                         Māksliniece Santagora

VAINĪGAIS VILIS

  Bija rudens. Vilciņš Vilis no koka un gumijas gabala uztaisīja „kaķeni”. Ar to mestie akmeņi lidoja      tālu. Vilim bija prieki, bet tad akmens nejauši trāpīja logā un izsita stiklā caurumu.

– Ko Tu izdarīji? Esmu smilšainā tuksneša augs, – vaimanāja zaļš, apaļš Kaktuss, kurš auga istabā uz palodzes. – Ziemas aukstums ienāks mājā un es nosalšu!

– Tu pats esi vainīgs! – atbildēja Vilis. – Kādēļ tev jādzīvo šajā istabā? Ej uz savu tuksnesi!

– Kā lai es eju? – ieraudājās Kaktuss.

– Bet kā tad tu atnāci? – iesmējās Vilis.

– Mums – augiem – nav kāju. Kaktusu cilvēks atveda, bet mani putni iesēja,  – sarunā iejaucās Mežvītenis, kurš auga turpat ārpusē, pie mājas sienas.

– Es jau teicu, ka paši vainīgi! Nevajadzēja ļauties! – atteica Vilis un aizskrēja rotaļāties citur. Viņam bija kauns atvainoties un slinkums palīdzēt Kaktusam, bet vaina ir kā sēkla. Reiz iesēta, tā mēdz augt.

Pienāca ziema. Pūta auksti vēji un sniga. Pavasarī, kad saplauka lapas, Vilciņš Vilis gāja gar to pašu māju un atkal ieraudzīja izsisto rūti. Kaktuss bija turpat uz palodzes – sadzeltējis, sažuvis un sakrities.

– Ā-ū! – žēli iekaucās Vilis. – Kas tev notika, Kaktuss?

– Ziemā bija pārāk auksti, un viņš nosala, – atbildēja Mežvītenis.

– Tā ir mana vaina! – gaudoja Vilis,  – A-ū! Kā man sāp mana vaina!

Viņš metās skriet un drīz atriezās, lēni stumdams smagu smilšu ķerru, un izgāza smiltis zem loga tieši uz Mežvīteņa saknēm.

– Ko tu dari?  Manām saknēm pietrūks ūdens! – iesaucās Mežvītenis.

– Es taisu Kaktusam tuksnesi, – atbildēja Vilcēns Vilis.

– Bet es nevaru augt smiltīs! – raudāja Mežvītenis.

Tā mazā vainas sēkliņa bija izaugusi par lielu, dzeloņainu krūmu.

Pasakas teksta autore : Sandra Sabīne Jaundaldere

Redaktore: Lelde Braķe-Klaverī ( Izdevniecība "Sapņu spalva")